Vārds abats etimoloģiski nāk no latīņu valodas “Abbas”. Tas ir termins, ko reliģiskajā kontekstā lieto, lai definētu klostera priekšnieku, kas atbilst reliģiskai kārtībai, ko sauc par abatiju (kristiešu konventi), kurā jābūt vismaz 12 vai vairāk mūkiem. Īpašības vārds abats vispirms radās Svētā Benedikta no Nursijas iedzīvotājiem. Sākumā abata nosaukums tika piešķirts nevis kā autoritātes sinonīms, bet drīzāk kā cieņas nosaukums pret tiem mūžiem, kas bija veci.
Kad rietumos tika lietots termins abats, tā lietošana tika dažādota, atsaucoties uz abatijas priekšnieku, viņš bija atbildīgais par garīgo un īslaicīgo klostera vadību, un līdz 15. gadsimta beigām abatijas tika pārveidotas par institūcijām baznīcas juridiskais, abata nosaukums kļūst par dzīvi. Abats atšķiras ar to, ka viņš, piemēram, bīskaps, valkā krūšu krustu, gredzenu, personālu (personālu) un griezni (galvassegu, kas uzlikta uz galvas).
Abats var vienkārši būt klostera priekšnieks un pakļauties diecēzes bīskapa pavēlēm, vai arī viņam var būt vara pār nedaudz plašāku teritoriju, kur kopā ar saviem ticīgajiem atrodas dažādi draudzes tempļi.
Iepriekš abatu izvēlējās sava klostera brāļi, tomēr ar laiku bīskaps iejaucās viņa izvēlē. Pēc tam, kad viņš ir ievēlēts, abats ir ne tikai augstākais, bet arī par abatijas baznīcas vīru, tāpat kā bīskaps ir viņa katedrāle. Pēc vēlēšanām svētība turpinās.
Arī sievietēm var būt abates tituls, tie ir priekšnieki, bet sieviešu klosteris. Draudze viņus izvēlas aizklāti, un, lai saņemtu svētību, izraudzītajam jābūt vismaz 40 gadus vecam un jaunavai. Svētība tiek lūgta tikai tad, ja abates iecelšana ir pastāvīga, un tā jāveic nākamajā gadā pēc viņas ievēlēšanas.
Abātei ir garīga vara pār savām meitām, viņai ir kontrole un administratīvā vadība pār savu vidi, tomēr viņai nav pilnvaru svētīt liturģiju, atzīties vai dot kopību.
