Afāzija ir vārds, kas raksturo traucējumu veidu, kas ietekmē cilvēka valodu dažu dažādu smadzeņu zonu bojājumu dēļ, kas ir atbildīgi par valodas kontroli. termins nāk no grieķu valodas "ἀφασία" vai "afāzija", ko veido balss "phanai", kas nozīmē "runāt", un piedēklis "ia", kas attiecas uz "Kvalitāte", pēc tās etimoloģijas, afāzija nozīmē, ka tā ir kvalitāte, ka nevar runāt. Šāda veida traucējumi var padarīt lasīšanas, rakstīšanas un pat vārda izteikšanas procesu grūtu vai apgrūtinošu.
Afāzija sastāv no spēju zaudēt valodu vai saprast valodu, ko izraisa virkne bojājumu smadzenēs, īpaši apgabalos, kas specializējas šajā valodas parādībā. Tas ir traucējums, kas ir īpaši saistīts ar mutvārdu valodu un var rasties, apgūstot valodu bērniem, vai arī tas var būt iegūts zaudējums pieaugušajiem. Vārdu afāzija 1864. gadā izveidoja franču ārsts, vārdā Armands Trousseau.
Šis traucējums parasti ir biežāk sastopams pieaugušajiem, kuri cietuši smadzeņu asinsrites traucējumos, vairāk nekā visus, ko izraisījusi trombotiska vai emboliska išēmija. Bet arī cilvēki ar dažādām traumām, smadzeņu infekciju vai jaunveidojumu; piemēram, smadzenēs atrastas vai izkliedētas infekcijas, starp kurām mēs varam atrast smadzeņu abscesu vai encefalītu; centrālās nervu sistēmas audzēji, galvas trauma vai deģeneratīvas slimības, piemēram, Parkinsona slimība.
Ir četri dažādi afāzijas veidi: izteiksmīga afāzija, kas rodas, ja indivīds zina vai zina, ko viņš pārraidīs vai sazināsies, bet to viņam ir grūti izdarīt. Globālā afāzija ir tad, kad persona nespēj runāt, saprast, ko saka, papildus lasīšanai vai rakstīšanai. Receptīvā afāzija ir tāda, kas rodas, kad pacients dzird savu balsi vai var lasīt rakstu, bet nevar to pilnībā saprast. Anomiskā afāzija, aprakstot notikumus, objektus vai vietas, personai ir lielas grūtības lietot pareizos vārdus.
