Mīlestības jēdziens būs viena no vissarežģītākajām definīcijām, jo tā nav pilnīgi skaidra tēma, jo, lai arī daudzi runā par mīlestību un saka, ka to jūt, ļoti maz zina, kā to konkrēti izskaidrot kā jēdzienu.
Mīlestību varētu definēt kā emociju un jūtu kopumu, kas rada zināmu prieku un prieku dzīvē. Kad jūtam mīlestību, cilvēki šo pieredzi saista ar sirdi, jo, kad mēs esam tuvu tam cilvēkam, kuram tiek parādīta mīlestība, sirds sāk pukstēt straujāk, tomēr šāda asociācija nav fiziski pareiza, jo sirds neuztver emocijas, tie ir tikai impulsi, kas no smadzenēm tiek sūtīti uz ķermeni, lai iztukšotu mūsu saražotos hormonus.
Tehniski mīlestība ir organisks prāta stāvoklis, kas var samazināties vai palielināties atkarībā no tā, kā šī sajūta attīstās; šo evolūciju sauc par atgriezenisko saiti. Tas vienmēr būs atkarīgs no: indivīda īpašībām, uzvedības, dzimumtieksmes utt.
Jūtu attīstība cilvēkā vairumā gadījumu ir empīriska, jo, kad bērniņš tiek ieņemts, tas saņem aizsardzību un pieķeršanos no mātes, tāpēc mīlestība, neskatoties uz to, ka tā ir fiziski redzama, ir visvarena.
Kad cilvēks ir iemīlējies (kurš izjūt mīlestību), izjūt vajadzību izpatikt un likt kādam justies ērti, tāpēc tā ir apņemšanās, uzticība šim cilvēkam. Personiskās apmierinātības kā pašpalīdzības meklēšana tiek pierādīta kā mīlestība pret sevi.
Mīlestības izpausmju ir daudz, tās mainās atkarībā no tās sabiedrības kultūras, kurā tās dzīvo. Tie ir mīlestības paraugi, kuri vēlas nostiprināt ģimeni un dzīvot kopā, pamatojoties uz laulības sakramentu, lielāka spektra mīlestība ir sastopama cilvēkiem, kuri vēlas darīt labu vēl daudziem citiem, ar darbiem un demonstrējumiem, kas ļoti ietekmē sabiedrību.
Noslēgumā mēs apgalvojam, ka mīlestības klātbūtnei dzīvē ir būtiska nozīme, kaut arī to izskaidrot ir sarežģīti, jo prāts un ķermenis, kam trūkst pieķeršanās, neatradīs mieru un prieku.
