Termins abinieks cēlies no grieķu valodas no grieķu valodas termina "abinieks", kas nozīmē "abas dzīves". To izmanto, lai noteiktu mugurkaulnieku tipu, kas var apdzīvot gan ūdeni, gan zemi. Kad viņi ir tikai kurkuļi, viņu elpošana ir žauna, un pieaugušo elpošana ir plaušu. Daži no tiem ir: krupi, vardes, salamandras utt.
Abinieki no citiem mugurkaulniekiem atšķiras ar transformāciju, kas tiem notiek attīstības laikā. Tas bija tieši tas, ko ļāva viņiem uz pielāgoties zemes vidē. Šīs rupjās izmaiņas sauc par metamorfozi. Šī pārveidošana ir ļāvusi attīstīties abiniekiem, ne tikai jaunai elpošanas pazīmei, bet to var novērot to ekstremitāšu augšanā un maņu orgānu parādīšanās procesā, kas veiksmīgi turpinās abās vidēs. Ir svarīgi atzīmēt, ka abinieki bija pirmie mugurkaulnieki, kas aklimatizējās daļēji sauszemes dzīvē
Papildus tam, ka abiniekiem ir divkārša dzīve, abiniekiem ir raksturīgi: virs augšējām ekstremitātēm ir četras kājas papildus pieciem pirkstiem un četrām apakšējām. Viņiem ir tukša āda, kas ļauj tai absorbēt skābekli no gaisa un ūdens caur to. Viņiem ir elpošana, sazarota, plaušu un ādas (caur ādu). Tās reprodukcija ir olšūnu. Ārējā apaugļošana vardēm un krupjiem un iekšējā apaugļošana salamandros. Viņu ķermeņa temperatūra būs atkarīga no apkārtējās vides temperatūras, kur viņi atrodas, tāpēc tie ir aukstasinīgi dzīvnieki.
Abiniekiem nav pastāvīgas temperatūras, jo to nevar kontrolēt, jo uz to attiecas vides apstākļi. Mēle ir tā uztveršanas orgāns, sekretējošu viskozu šķidrumu caur daudziem dziedzeru, kas ļauj tam noķert savu pārtiku.
Abinieku sugu ir ļoti dažādas, dažas no tām ir: anurāniem, kuriem raksturīgs astes trūkums, ir nelīdzenas ekstremitātes un mugurkaula stabiņš, kas piestiprināts lēcienam. Kaudātiem ir vienādas ekstremitātes un astes. Gymnofions, ko sauc arī par apodos vai cicilias, atšķiras ar to, ka tie ir urbēji un trūkst kāju.
