Filozofiskā antropoloģija ir filozofijai piederīga specialitāte, kuras pārziņā ir cilvēka filozofiskā izpēte, īpaši viņa izcelsme vai daba; lai noteiktu tā pastāvēšanas mērķi, kā arī attiecības ar citām būtnēm. Filozofiskā antropoloģija, cilvēks ir pakļauts, un objekts, tajā pašā laikā.
Tēmas, kuras filozofiskā antropoloģija parasti pēta, ir saistītas ar brīvības vērtību un tās robežām, kā arī ar cilvēka garīgo daļu, viņa dabu, uztverot cilvēku kā būtni, kas atšķiras no visām Visuma būtnēm.
Daži no jautājumiem, kas rodas filozofiskās antropoloģijas ietvaros, ir: Kas ir cilvēks? No kurienes tas nāk? Kur tas iet? Kas ir nāve? Tās izpētes objekts rodas no vēlmes uzzināt vairāk par cilvēka esamību un nepieciešamību padziļināties.
Viņa pieejas pamatā ir dabaszinātņu (bioloģijas, etoloģijas, zooloģijas u.c.) un humanitāro zinātņu mācību pielietošana, lai noteiktu cilvēka sugai raksturīgās īpašības un tās specifisko stāvokli pasaulē un dabiskajā vidē..
Šī zinātne cenšas atšķirt cilvēka iezīmes, pamatojoties uz materiālo, bioloģisko, ekonomisko, sociālo, kultūras utt.
Tomēr šī zinātne var būt iemesls dažādu ar cilvēku saistītu problēmu rašanās gadījumam; tā kā viņš piedzīvo eksistenciālu krīzi identitātes trūkuma dēļ, ko izraisa vienaldzība un mīlestības trūkums pret citiem. Tāpēc jāapdomā vīrieša būtības patiesā nozīme; un tas jādara no vientuļā un individuālā sevis zaudēšanas; un sāk uzskatīt personu par grupas locekli. Līdz ar to līdzāspastāvēšanas nozīme sabiedrībā.
Vissvarīgākie šīs disciplīnas pārstāvji bija:
Makss Šelers (1874-1928), izcils vācu filozofs; viens no pirmajiem norādījis, cik bīstama Vācijai bija nacisma ierašanās.
Helmuth Plessner (1892-1985), vācu filozofs un sociologs; uzskatīts par vienu no filozofiskās antropoloģijas pamatlicējiem. Viņa domāšana slēpjas ne tikai filozofijā, bet arī bioloģijā un zooloģijā. Viņa darbs aptver ļoti plašu jomu, jo tas svārstās no cilvēka dzīves jēdziena teorētiskā pamatojuma līdz filozofiskām pārdomām par veidiem, kā tie tiek izteikti vēsturiski un politiski.
Arnolds Gehlens (1904-1976) vācu filozofs un sociologs, nacistu partijas biedrs; viņa teorijas kalpoja par iedvesmas avotu mūsdienu vācu neokonservatīvisma attīstībai.
