Etimoloģiski vārds apokrifs nāk no grieķu valodas "apokriptein", kur "apo" nozīmē "tālu" un Kryptein nozīmē "slēpts". Parasti šo terminu lieto, lai apzīmētu kaut ko nepatiesu, kas nav pierādīts, tomēr tas ir vārds, kas reliģiskajā kontekstā tiek lietots, lai atsauktos uz dažām svētajām grāmatām, kuras nav iekļautas Bībelē un kas tāpēc ir Cilvēkiem nezināmi šie raksti tiek slēpti, jo dažas no tiem iemiesotajām idejām ir pretrunā ar kristietību vai ir balstītas uz fantāzijas situācijām, turklāt fakts, ka to rakstīšanas veids lasītājam rada mulsumu.
Apokrifiskie evaņģēliji ir tie, kas radušies kristietības pirmajos gadsimtos un kuru rakstīšana griežas ap Jēzus dzīvi, tos neiekļāva katoļu baznīcas kanonā un citas baznīcas (ortodoksālās, Protestanti utt.). Šiem rakstiem tika piešķirts evaņģēliju nosaukums to izskata dēļ, kas ir līdzīgs četriem Jaunās Derības kanonā pieņemtajiem evaņģēlijiem, tomēr nevienlīdzība starp apokrifiskajiem un kanoniskajiem tekstiem slēpjas to rakstīšanas veidā.
Kanoniskajos evaņģēlijos tā paša autorība pieder dažiem apustuļiem, kuru interpretācija tiek uzskatīta par patiesu, jo viņi bija tur aprakstīto notikumu aculiecinieki, un tie ir Mateja, Marko, Jāņa un Lūkas liecinieki. No otras puses, apokrifiskie evaņģēliji, autorība tiek piedēvēta apustulim, nezinot, vai viņš tiešām ir tas, kurš to uzrakstījis. Piemērs varētu būt Svētā Toma evaņģēlijs, Marijas Magdalēnas u.c.
