Aristokrātija bija tas, ka politiskā - Sociālais stāvoklis, kas dominējuši iepriekšējos gadsimtos, kad valdības un sabiedrības reglamentēja sistēmām, pamatojoties uz samazinātu līnijas komandu starp cilvēkiem, kuri dzīvoja bagātība. Šis termins cēlies no grieķu valodas " Aristos ", kas nozīmē " labākais " un " Kratos ", kas attiecas uz " valdību ". Tāpēc aristokrātijai un autokrātijai ir līdzība disharmonijas nozīmē ar tautu, lemjot par valdniekiem. Šajos gadījumos vērtīgais bija piederēt karaliskajai ģimenei ar augstu rangu vai vienkārši būt zemes un bagātību īpašniekam.
Šī uzvedība nāk no Eiropas, protams, ka koloniālajos laikos aristokrātija paplašinājās visā pasaulē, izveidojot aģentūras, impērijas un to atkarības, kas savukārt kļuva par valdībām. Bija gadījumi, kad aristokrātija tika apzīmēta arī starp filozofiem un pētītajiem. Aristokrātija piešķīra nozīmi, piešķīra prestižu un stāvokli sabiedrībā, kas dzīvoja senču centros. No šīm cilvēku ķēdēm, kas izvietoja aristokrātisku investīciju, tika izveidotas cilts, mantojumi un statūti, kas piespieda tautas sekot viņu autokrātiskajam plānam.
Aristokrātija nabadzīgos atstumusi, tajā laikā radot spēcīgu sašķeltību sabiedrībā. Kad demokrātija sāka ieņemt savu maksimumu dažādos aristokrātu teritorijās, šī atšķirība bija mazinājušās, kas apvieno dabas stāvokļus cilvēkiem, lai pārtrauktu classism raksturīgu aristokrātiju.
La aristocracia fue una de los grupos sociales más importantes de la historia, a pesar de los abusos que en nombre de una corona o de un imperio se hacían. Sus características principales eran contar con el acceso al poder político y económico, al saber y al conocimiento cultural, a los medios de producción y a la toma de decisiones. La aristocracia siempre se componía de un escaso número de individuos en el conjunto total de la comunidad, individuos que ejercían gran influencia sobre los gobiernos (si no formaban parte de él) y que se ubicaban entre los más ricos y acaudalados.
