Romānikas māksla ir definēta kā visi tie mākslas darbi, kas tapuši Rietumeiropas valstīs laikposmā starp 11. un 12. gadsimtu un 13. gadsimta daļu. Šim mākslas veidam raksturīga koncentrēšanās uz garīgumu, jo romānikas māksla parasti sapludina elementus, kas pieder dažādām kultūrām, piemēram, ģermāņu, romiešu, bizantiešu, arābu un citu, kas tika izmantoti neatkarīgi viduslaikos. Tādās valstīs kā Itālija, Spānija, Vācija un Francija šāda veida māksla parādījās gandrīz vienlaikus, pieņemot savas īpatnības katrā no tām, bet katrai ar kopīgiem elementiem, kas ļāva visus šos mākslas paraugus ietvert vienā universālā.
Šī mākslinieciskās izpausmes forma ir balstīta uz daudzveidības izvēli, kurā tie apvieno dažādas pieejas kristīgajai mākslai un tās dažādās variācijas, kas izveidojušās viduslaikos, kuru piemēri ir romiešu, bizantiešu, pirmsromānikas, arābu ģermāņu, cita starpā. No sava veida saplūšanas starp tām radās sava veida izteiksme ar elementiem, kas ir saskanīgi un specifiski, kaut kas atspoguļojās dažādās mākslas pieejās, vai tās būtu arhitektūras, skulptūras, glezniecības utt.
Bez šaubām, romānikas māksla ir atbildīga par vairākiem vēsturiskas nozīmes precedentiem, starp kuriem ir iespējams izcelt ietekmi, kāda dažām reliģiskām organizācijām bija uz iedzīvotājiem, pateicoties jaunajām reformām, kā piemērs tam bija benediktīniešu klosteris Klūnijā, kas galu galā izplatītos pārējā Eiropā. Savukārt attiecībā uz ēkām lielākā daļa no tām tika uzsāktas, pateicoties muižnieku biedru sadarbībai, papildus zemnieku nodokļiem, kas veicinātu aktīvu palielināšanu savukārt tās materiālā un ekonomiskā vara tajā pašā laikā, kad iedzīvotāji meklēja garīgu pestīšanu.
Ļoti raksturīgs bija romānikas konstrukciju stils, ko var redzēt stingrībā, ar kādu viņi veidos savas ēkas, to sienas parasti bija biezas, jo tām bija jāuztur struktūras svars, turklāt parasti ir novērojams arī šajā tipā ēku pusapaļa arka.
