Asonance ir retorisks skaitlis, kas sastāv no atkārtošanās skaņas, ko patskaņu ietvaros teikuma vai frāzes. Tas ir aliterācijas veids, kurā patskaņi tikai atkārtojas.
Skaitlis, kas rada īpašu skaistumu, lai teksts ir saskaņa. Izmantojot šo skaitli, teksta autors var radīt ziņai skaņas efektu, atkārtojot skaņas, kas izraisa mūzikas efektu no patskaņu atkārtošanās frāzē.
Šis resurss, ko īpašā veidā var izmantot poētiskajā prozā, ievieš tekstā harmoniju. Šāda veida resursi parāda, ka svarīgs ir ne tikai autora teiktais, bet arī veids, kā viņi to izsaka. Izmantojot šo resursu, autors vēlas saviem vārdiem piešķirt poētiski skaistu formu
Assonances iegūst nozīmi literārajā jomā, savukārt sarunvalodas sarunā šī resursa meklēšana var būt korna. Šīs stila ierīces liek vārdiem izteikt kaut ko vairāk par vārda pareizo nozīmi.
Assonance ir resurss, ko izmanto arī dziesmu tekstu sacerēšanā spāņu valodā, kad melodijas iegūst muzikalitāti, kas ir viegli iegaumējama, pateicoties frāzēm, kas beidzas ar vārdiem, kuri atskaņu veic asonancē. Pašreizējā dzejā asonanču izmantošana dzejā ir reta, jo līdzība ar līdzīgu skanējumu vārdu tekstā var radīt zināmu nogurumu. Tas ir, asonance pati par sevi un atbilstošā kontekstā, labi izmantota, ir ļoti skaista. Bet, kad šī stilistiskā ierīce tiek pārmērīgi izmantota, lasītājā ir iespējams radīt zināmu nogurumu. Ja viņi to dara, lasītājs ir uzmanīgāks pret pašu atskaņu, nevis uz poētiskā vēstījuma nozīmi.
Šajā gadījumā mēs meklējam iespēju aizstāt vienu no šiem vārdiem ar citu, kas izklausās citādi, veidojot brīvrimejas pantus. Poētiskās gaumes iezīmē arī lasītāja subjektivitāte. Ir dzejnieki, kuri, rakstot dzeju, īpaši rūpējas, lai tekstā nebūtu asonanses, un tos izlabo.
