Laipnība ir cilvēku tikums, to raksturo līdzjūtība, ko cilvēki noteiktā brīdī izjūt pret līdzcilvēkiem un arī pret dzīvniekiem, vienmēr rīkojoties viņu labā bez jebkādas personiskas intereses, vienkārši radīts, lai citi justos droši, laimīgi un mīlēti. Etimoloģiski šis vārds nāk no latīņu valodas "jauks", kas atvasināts no "bonuss", kas nozīmē labu, un piedēkļa "tat", kas, nonākot spāņu valodā, kļūst par "tēti", kas nozīmē "kvalitāte", tāpēc labestība ir īpašība vai " laba " kvalitāte. Cilvēks, kurš praktizē laipnību, tiek saukts par “laipnu”. Būt laipnam nozīmē būt labvēlīgam pret apkārtējiem, vienmēr caur citiem meklēt labumu caurhumānās darbības, cilvēku sāpju mazināšana, cilvēktiesību aizstāvēšana un viņu pamatvajadzību ievērošana, tādi cilvēki kā Kalkutas māte Terēze un pāvests Jānis Pāvils II ir uzticams piemērs tam, ko nozīmē būt laipnam.
Laipnību parasti papildina citas vērtības, piemēram, apdomība, dāsnums, pazemība, pacietība. Šī skaistā vērtība ir atklāta dažādos rakstos par tādām specialitātēm kā filozofija, ētika un reliģija; kur labestība parādās kā patiesākā un dabiskākā īpatnība, ko cilvēki var izjust un kuru var palielināt vai neitralizēt atkarībā no vides, kurā cilvēks ir uzaudzis.
Labestība piemīt gandrīz visās reliģijās, tas ir viens no būtiskākajiem katras doktrīnas elementiem. Kristietībai tas atspoguļo pirmatnējs pamats, labestību Dieva pret cilvēku tirdzniecību un labestību Jēzus Kristus, sniedzot savu dzīvi glābt cilvēci. Saskaņā ar Bībeli cilvēki, kas rīkojas laipni, labāk pazīst Dievu un dzīvo laimīgi, tomēr daudzas reizes indivīdi ir laipni tikai pret sev tuviem cilvēkiem, tas ir, cilvēkiem, kurus viņi novērtē un mīl, piemēram,: jūsu radinieki, jūsu draugi utt. Bet viņi parasti neizrāda laipnību cilvēkiem, kuri viņiem nepatīk, tomēr Bībele arī komentē, ka cilvēkus ieskauj cilvēkipateicīgi un nepateicīgi cilvēki, taču, neskatoties uz to, tam, kurš seko Jēzus Kristus mācībai, vajadzētu būt laipnam gan pateicīgajiem, gan nepateicīgajiem.
