Vārds pundurkociņš cēlies no japāņu valodas, kas tulkojumā nozīmē podos audzētu koku un attiecas uz mākslu, kas radusies no senas ķīniešu dārzkopības prakses. Šādi saprotama pundurkociņš stingri nenorāda uz noteiktu veidu koks, bet gluži pretēji jebkura suga var būt pundurkociņš, tāpēc bez šāda veida koka tas tiek noņemts no tā katla, lai to pārnestu dabā, laika gaitā tas galu galā kļūs par regulāra izmēra koku.
Var saprast, ka pundurkociņš var būt jebkurš koks, kuram tiek piemērotas noteiktas metodes, lai samazinātu tā lielumu un augšanu, piemēram, pastāvīga atzarošana un satveršana, šāda veida augiem nepieciešama īpaša piesardzība attiecībā uz to formu, lai piešķirtu tai dabisku stilu. Ir svarīgi norādīt, ka tie nav mazi koki, gluži pretēji, pundurkociņš var būt liela suga, vienīgais nosacījums, lai to varētu pārvērst pundurkociņā, ir tas, ka tam ir koksnes stumbrs un no tā dīgst zari. Visbiežāk šāda veida augiem tiek izmantotas ķīniešu gobas, akriem un kadiķiem.
Pundurkociņa vēsture aizsākās vairāk nekā 2 gadu tūkstošos, un tas ir nepieciešams, lai atrastu vietu Ķīnā. Tajā vietā taoistu mūki sāka piemērot kokiem noteiktus paņēmienus, šie mūki uzskatīja, ka koki ir mūžības simbols. Saskaņā ar viņu kultūru, tas mūks, kuram izdevās kopt un turēt koku podā, bija cienīgs saņemt mūžīgo dzīvi. Jau vienpadsmitajā gadsimtā šī prakse izplatījās Japānā, un laika gaitā tā kļuva populāra tās iedzīvotāju vidū, un tieši tajā laikā pundurkociņš vairs nebija ekskluzīvs augstākajām klasēm un izplatījās visiem iedzīvotājiem, to izmantojot kā dekoratīvus priekšmetus.
Kā minēts iepriekš, pundurkociņš prasa daudz kopšanas, un atkarībā no sugas kopšana var atšķirties, tomēr visbiežāk sastopamā mitruma klātbūtne podā, kur tas ir iestādīts, kuram to izmanto tā paša klints, akmeņi un ūdens, papildus tam pundurkociņš jāatrodas āra zonās, kur ir laba gaismas un gaisa klātbūtne.
