Šajā jomā literatūras, hroniku pārstāv literārā žanra, kas ir balstīta uz patiesiem faktiem, kas saistīti ar vēsturi. Notikumi, kas saistīti ar hronikām, tiek pasniegti hronoloģiski tādā veidā, lai lasītājs varētu zināt noteiktu notikumu izcelsmi un to beigas. Tas ir, hronika stāsta par notikumu, kas notika noteiktā laikā, aprakstot, kā tas notika, no sākuma līdz beigām.
Hronikas parasti raksta cilvēki, kuri ir bijuši liecinieki notikumiem, vai laikabiedri, kas fiksējuši katru redzēto detaļu. Lai uzrakstītu hroniku, ir jāizmanto vienkārša, tieša valoda, piešķirot tai personisku pieskaņu un pieņemot literāru valodu, atkārtoti lietojot īpašības vārdus, lielāku uzsvaru liekot uz aprakstiem. Izmantojot hronikas, var izstrādāt rakstus, ņemot vērā dažādu cilvēku viedokļus, lai uzzinātu, vai patiesībā fakti ir patiesi vai nē; kā redzams izcilā rakstnieka Gabriela Garsijas Markesa grāmatā: “ Pravietotas nāves hronika”.
Tad hronika atspoguļo autora liecību, atsaucoties uz realitāti, kas pieder tā sociālajam un vēsturiskajam kontekstam. Hronists sadarbojas, sniedzot neitrālu un objektīvu informāciju par aprakstīto tēmu un vienlaikus parāda radošos un literāros elementus. Šī iemesla dēļ šo žanru raksturo tas, ka tas, no vienas puses, ir literārs teksts, un, no otras puses, kā vēsturisks raksts, kas pārstāv noteiktu laiku.
Ir dažādi hroniskas formas:
Žurnālistikas hronikas: šāda veida tekstu raksturo konkrētu un sakārtotu, konkrētu notikumu stāstīšana ar savu stilu tā, lai būtu iespējams piesaistīt plašas sabiedrības uzmanību, kura ir ieinteresēta atrast pilnīgu informāciju par notikumu stāstīts.
Policijas hronikas: šāda veida hronikas attiecas uz katru sīkumu par notikumiem, kas saistīti ar noziedzīgām darbībām, un par policijas darbībām šajos notikumos.
Politiskās hronikas: tās raksturo, aprakstot katru sīkumu par kādu svarīgu notikumu, kas notika politiskajā vidē.
Sociālās hronikas: tās secīgi stāsta, kā radies konkrēts sociālais notikums.
