Vārds kritisks ir termins, kas tiek plaši izmantots mūsu valodā un kuru mēs izmantojam, lai apzīmētu dažādas problēmas.
Mēs saucam kritiķi par cilvēku, kurš kritizē kādu jautājumu vai lietu ar mērķi to uzlabot vai pasliktināt. Piemērs ir "viņa tēvs ir viņa lielais kritiķis, viņš vienmēr viņam saka, kas viņam jāuzlabo profesionālajā darbībā".
Žurnālistikas kritikas objekti ir viss saturs un kultūras vai mākslas izpausmes, piemēram: grāmatas, filmas, lugas, televīzijas programmas, albumi, sporta sacensības, cita starpā.
Tikmēr profesionālis, kurš veic šāda veida darbu, tautā tiek dēvēts par kritiķi, kurš savā kritikā atklāj tos pozitīvos un negatīvos jautājumus, kurus viņš novēro attiecīgajā darbā un kuri beidzot enerģiski argumentē, ko viņš tajā satur.
Lai gan kritiķis kritikā vienmēr pauž viedokli, personisku spriedumu, to darot, viņam jācenšas būt pēc iespējas līdzsvarotākam un nekad neļaut sevi pārvarēt ar personīgiem jautājumiem. Svarīga ir arī cieņa, tas ir, pat tad, ja jūsu kritika ir viena no nelabvēlīgākajām, jums vienmēr jābūt uzmanīgam un jāuzmanās, lai nesāpinātu tos, kurus kritizējat.
Ir vērts pieminēt, ka kritika ir viedoklis, spriedums, ko cilvēks izsaka, tiek veidots saistībā ar citu tēmu, situāciju, mākslas darbu, personu.
Kritikas jēdzienam ir noteiktas negatīvas nokrāsas, kad to cilvēku attieksme, kuri mēdz negatīvi kvalificēt cilvēku aiz muguras. Iedomājieties, kā šo rīcību veic kolēģis ar citu komandas locekli. Šāda veida gadījumos šī kritika nesniedz pozitīvu vērtību komunikācijai, kā arī nepalīdz uzlabot pasauli. Gluži pretēji, kritiķis definē sevi, nevis personu, kuru par savu komentāru objektu uzskata.
Šīs konstruktīvās kritikas mērķis ir nostiprināt ārsta darba pilnību, jo profesionāļi, kas ir daļa no darba grupas, ir tēžu eksperti, kurus viņi analizēs, tāpēc viņiem ir daudz ko ieguldīt no viņu darba. zināšanas un pieredze.
Kritiskā domāšana ir process, kas palīdz sakārtot vai pasūtīt jēdzienus, idejas un zināšanas. Šāda veida domāšana tiek izmantota, lai visobjektīvākajā veidā nonāktu pie pareizas pozīcijas, kāda cilvēkam vajadzētu būt par tēmu.
Precīzā literatūras gadījumā literatūras kritiku sauks par disciplīnu, darbību, kas nodarbojas ar literārā darba analīzi un pēc tam pozitīvu vai negatīvu vērtēšanu. Un iepriekš minētā rezultātā tekstu, caur kuru literārs kritiķis izsaka sevi ar rakstisku vai mutisku saziņas līdzekli, novērtējot un sniedzot viedokli par konkrēta literārā produkta īpašībām, sauc arī par literatūras kritiku.
