Vārds kreacionisms ir vārds, kas izveidots no termina "radīšana" (vārds, kas cēlies no latīņu valodas "creatio", kas nozīmē radīt, nodibināt), tam tiek pievienots sufikss "ism" no latīņu valodas "ismus", kas nozīmē doktrīna, ticība. Tāpēc kreacionisms ir termins, kas tiek izmantots filozofijas un teoloģijas jomā, lai definētu visus tos reliģijas iedvesmotos uzskatus, kur teikts, ka visas dzīvās būtnes un Visums tika radīti, pateicoties iejaukšanās dievišķs. Šī teorija ir pilnīgi pretrunā evolūcijas teorijai, jo Dievs ir visa radītājs, tāpēc tā neatzīst, ka indivīdi un citas sugas ir attīstījušās tādu dabisku cēloņu dēļ kā mutācijas, dabiskā atlase, sprādzieni utt.
Kreacionisma pamatprincipi ir: Dievs ir visu lietu radītājs. Viss, kas pastāv, ir Viņa uzturēts. Cilvēks ir veidots pēc Dieva tēla un līdzības. Starp dzīvajām būtnēm nav ģenētiskas saiknes.
Klasiskie kreacionisti noraida bioloģiskās evolūcijas teoriju un galvenokārt to, kas ir saistīts ar cilvēka evolūciju, papildus visam, kas mēģina zinātniski izskaidrot dzīves izcelsmi. Tāpēc viņš noraida visus zinātniskos pierādījumus, kas saistīti ar ģeoloģiskām atliekām, fosilijām utt.
Mūsdienu kreacionisms mēdz pielāgoties klasikai ar atšķirību, ka tas ir iesaistījies valodā un zinātniskā saturā, kas mudina pārbaudīt visus tā apgalvojumus.
No otras puses, vārds kreacionisms ir saistīts ar literatūru, šajā ziņā sevi definējot kā Hispanic-American mākslas kustību, kas parakstīta 20. gadsimta pirmās trešdaļas literārajā attīstībā. Tās nozīmīgākā izpausme notika liriskajā dzejā, tās slavenākais eksponents bija Vicente Huidobro 1916. gadā. Šī literārā kustība atbalstīja nepieciešamību radīt bez nepieciešamības atdarināt vai aprakstīt jau iecerēto, tās ierosinājums bija izveidot tādu pašu dzejoli. veids, kā daba rada koku.
Rakstot modernu un drosmīgu kreacionisma dzeju, ir svarīgi paturēt prātā šos aspektus: izvairīties no anekdotēm un aprakstiem, uzsvērt vizuālos efektus. Tas dod autoram spēku līdzināties Dievam.
