Miega skaistule, Pelnrušķīte, Tinkerbell utt. Tie ir tipiski bērnu stāsti, kuros burvīgajām fejām ir īpaša dalība. Pasakas pārstāv noteiktu bērnu literatūras žanru ar augstu pedagoģisko nozīmi, jo tās palīdz bērniem iemācīties atšķirt labo un ļauno, kā arī ļauj viņu uzvedībai noteiktās situācijās būt vispiemērotākajai.
Pasakas liek zīdaiņu fantāzijai planēt un arī liek viņiem ļoti novērtēt to, kas ir laime, kā arī attīstīt viņu iztēli un radošumu. Tomēr šāda veida stāsti jau pirmsākumos bija paredzēti pieaugušo auditorijai. Tas bija no 18. gadsimta, kad pasakas kļuva saistītas ar bērnu literatūru.
Šāda veida stāstos ir normāli, ka lasītājs satiek princeses, raganas, prinčus, karaļus, fantastiskus dzīvniekus, papildus tam ir arī goblini, troļļi, milži; īsi sakot, visādas pasakainas būtnes.
Stāsts parasti norisinās nenoteiktā laikā un vietā, izdomātā pasaulē, kur burvestībām un maģijai ir noteicošā loma. Tad ir varoņa vai varones raksturs, un, protams, nevar būt arī ļaunā varonis, kurš ir tas, kurš izdara visus stāsta ļaunumus.
Dažreiz šajos stāstos fonā parādās mīlas stāsts, kā arī situācijas, kas rada skumjas, bet vienmēr beidzas ar laimīgām beigām. Stāsti ir nozīmīgs elements visu tautu kultūrā miljoniem gadu. Tās galvenais mērķis ir spēt saglabāt un nodot saziņu un zināšanas par visu cilvēku sugu.
Tie atspoguļo dažus uzvedības veidus, gan ar pozitīviem piemēriem (mīlestība, draudzība utt.), Gan negatīviem (piemēram, skaudība, naids, nodevība utt.).
Papildus tam stāstos ir piemēri, kurus var viegli atpazīt, un viņu vēstījums var likt bērniem labot savu slikto izturēšanos un motivēt viņus būt labākiem cilvēkiem. Īsāk sakot, pasakas ir lielisks mehānisms, lai bērni varētu uzzināt par noteiktām dzīves situācijām un attīstīt iztēli.
