Noziegumi pret dzīvību, kas pazīstami arī kā noziegumi pret cilvēci, ir noteiktas darbības, kas tiek apzināti izdarītas kā daļa no vispārēja vai sistemātiska uzbrukuma vai individuāla uzbrukuma, kas vērsts pret jebkuru civiliedzīvotāju vai identificējamu civiliedzīvotāju daļu.
Pirmā apsūdzība par noziegumiem pret cilvēci notika Nirnbergas tiesas procesos. Kopš tā laika noziegumus pret cilvēci ir ierosinājuši citi starptautiski tribunāli, piemēram, Starptautiskā tiesa un Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas krimināltiesas un Starptautiskā krimināltiesa, kā arī vietējās kriminālvajāšanas. Likumi par noziegumiem pret cilvēci vai noziegumiem pret dzīvību, kas galvenokārt izstrādāti, attīstoties starptautiskajām paražu tiesībām.
Noziegumi pret cilvēci nav kodificēti starptautiskā konvencijā, lai gan pašlaik ir starptautiski centieni izveidot šādu līgumu, kuru vada iniciatīva „Noziegumi pret cilvēci”.
Atšķirībā no kara noziegumiem, noziegumus pret cilvēci var izdarīt miera vai kara laikā. Tie nav atsevišķi vai sporādiski notikumi, bet ir daļa no valdības politikas (lai gan vainīgajiem nav nepieciešams identificēties ar šo politiku) vai plašu zvērību praksi, ko pieļāvusi valdība vai de facto iestāde.
Kara noziegumi, slepkavības, slaktiņi, dehumanizācija, genocīds, etniskā tīrīšana, deportācijas, neētiski eksperimenti ar cilvēkiem, ārpustiesas sodi, ieskaitot nāvessodu izpildi, masu iznīcināšanas ieroču izmantošana, valsts terorisms vai valsts terorisma sponsorēšana, nāves vienības, cilvēku nolaupīšana un piespiedu pazušana, bērnu militāra izmantošana, netaisna ieslodzīšana, verdzība, kanibālisms, spīdzināšana, izvarošana, politiskas represijas, rasu diskriminācija, reliģiska vajāšana un citi cilvēktiesību pārkāpumi var sasniegt noziegumi pret dzīvību, ja tie ir daļa no plaši izplatītas vai sistemātiskas prakses.
Dzīve ir visvērtīgākās cilvēka likumīgās tiesības, jo, ja viņam trūkst citu preču, viņam nav jēgas, un tās ir arī likumīgas tiesības, kuras valstij ir jāaizsargā, lai aizsargātu savu iedzīvotāju esamību, kas ir būtisks valsts elements, kas arī ir pienākums nodrošināt drošību.
