Termiņnoguldījums ir termins, kas tiek izmantots banku pasaulē, lai norādītu laiku, kurā noguldījumi paliek paralizēti, tādējādi panākot, ka klients tos nevar izņemt. To klasificē pēc ietaupījumu laika un ilguma. Tam ir priekšrocības (drošība) un trūkumi (nekustīgums).
Termiņnoguldījumi ir finanšu līdzekļi, ar kuru palīdzību cilvēki, kas vēlas to darīt, var piegādāt konkrētu summu naudas , lai to uzticamu banku, tādējādi apņemoties bankai atgriešanās minēto summu, kā arī procentus, dienā iestatiet to. Procenti, kas radušies noteiktā termiņa laikā, tiks noguldīti (regulāri vai termiņā, kā arī noguldītā summa) uz norēķinu kontu vai krājkontu, kas klientam ir jāatver bankā, kurā tika parakstīts līgums. uz noteiktu laiku.
Šos noguldījumus var klasificēt pēc uzkrājuma laika un ilguma: tie būs īstermiņa, kad tas būs katru mēnesi vai ceturksni. Vidējs termiņš, ja tas attiecas uz semestriem vai pirmajiem gadiem. Ilgtermiņa, kad noguldījumu dzēšanas datums ir ilgāks par 5 gadiem.
Noteiktu termiņu var pārveidot uz nenoteiktu laiku, ja persona izvēlas automātiskās atjaunošanas iespēju; termiņa pagarināšana līdz vienādam laika periodam. Tomēr klients var atsaukt šo instrukciju, iepriekš brīdinot un rakstiski, pirms ir beidzies derīguma termiņš.
Kad termiņš ir īss, ieguldītājam ir tendence samazināties rentabilitātei, jo tiek paplašināta ieguldītās naudas pieejamība. Tagad, kad termiņš ir ilgtermiņa, tas mēdz gūt labumu no dažādām procentu likmēm, tādējādi kompensējot ilgāku naudas imobilizāciju.
Starp tās galvenajām priekšrocībām ir: lielāka rentabilitāte, ērta pieņemšana darbā, drošība, investīcijas ir garantētas. Tomēr var rasties tā trūkumi, daži no tiem ir: tie rada nodokļus, imobilizāciju, daži produkti nav pārāk rentabli, salīdzinot ar citiem, papildus komisiju savākšanai, ko izveido dažas bankas.
