Runājot par tiešo runu, tas attiecas uz to vārdu precīzu atveidošanu, kurus minējuši tie cilvēki, kuri ir iesaistīti sarunā, citiem vārdiem sakot, tiešā runa tiek parādīta, izmantojot vārdus un izteicienus, domas vai idejas, kuras piedāvā dialogā iesaistītie. Īsāk sakot, tiešā runa ietver tiešu saziņu starp diviem vai vairākiem cilvēkiem, kuri atrodas vienā un tajā pašā vietā un laikā. Tas ir veids, kā burtiski atsaukties uz ziņojumu. Teksta veidā tas ir jāatzīmē grafiski, izmantojot dialoga līnijas vai, ja tas nav iespējams, pēdiņas.
Ir svarīgi norādīt, ka rakstiskajā formā tiešajai runai jānovieto zīme (-), kas tiek izmantota, lai tieši norādītu uz dialogu. Literatūras darbos tā ir viena no visbiežāk izmantotajām zīmēm, kad vēlaties prezentēt sarunas un dialogus, kas notiek starp dažiem minētā darba varoņiem.
No otras puses, un atšķirībā no tiešās runas pastāv netiešā runa, kurai raksturīga dialoga teksta neatveidošana, kā arī rakstzīmes vai sarunu biedri darba ietvaros. Tāpēc ir jābūt stāstītājam, kura pienākumos būs norādīt, kas notiek un ko teica dialogā iesaistītie varoņi. Piemēram, Hosē ieradās universitātē, kur viņš studē Mozus grāmatu, un tur nebija, tāpēc viņš nolēma pagaidīt. Pēc pāris stundu gaidīšanas viņš jautāja vienam no saviem kolēģiem, vai viņa ir devusies, uz ko viņš apstiprināja, ka nebija, tomēr viņš ierobežoja, ka viņai ierasts ierasties nedaudz vēlu
Gadījumā, ja tekstā ir atsauce uz paziņojumu, ko burtiski izteicis cits indivīds, tas izmantos tā dēvēto tiešo runu, šajā gadījumā šis paziņojums ir rakstīts pēdiņās vai identificēts tekstā kaut kādā veidā vai nu izmantojot citu fontu, piemēram, treknrakstu vai kursīvu, un parasti vārdu autoram tiek piedēvēts, ka viņš to ir teicis.
