Eifēmisms ir vārds vai izteiciens, ko lieto, lai aizstātu citu, kas varētu būt vulgārs vai nepiemērots noteiktiem cilvēkiem vai notikumiem. Šī termina etimoloģija ir grieķu, tā nāk no kombinācijas: "Eu", kas nozīmē "labs", un "Pheme", kas ir "runāt". Senos laikos "Eupheme" bija izteicieni, kas tika teikti, lai nepārkāptu dažu cilvēku reliģisko pārliecību. Būdama ideja neveselīgu vārdu aizstāt ar citu, mums jāsaka, ka eifēmisms ir lingvistisks līdzeklis, lai izvairītos no zaimošanas.
Eifēmismu ir daudz, par tādu var uzskatīt tikai faktu par viena objekta salīdzināšanu ar citu, lai izvairītos no vulgaritātes sacīšanas. Par euphemisms izmanto sociālo telpu, kur ir noteikumi civilās uzvedības, kas aizliedz visu, kas slikti vārdnīcu vai izteiksme, ko var uzskatīt par rupjš.
Eifēmismiem ir gan jāizvairās no vulgāriem gadījumiem, gan jābūt politiskiem un neitrāliem noteiktā situācijā. Izteiciens, kas varētu kādu aizskart ar rasismu, var būt eifēmisms, piemēram: tā vietā, lai kādu nosauktu par “melnu”, ņemot vērā ādas toni vai izcelsmi, viņu var atzīmēt kā “krāsainu cilvēku vai afroamerikāņu”. Lai būtu delikāts dažos jautājumos, kuri ir pelnījuši zināmu mēru, atsaucoties uz šiem notikumiem, piemēram: labāk ir teikt, ka "Grūtniecība tika pārtraukta", nevis "Aborts".
Eifēmismus var izmantot arī, lai aptvertu realitātes no konteksta, tas ir, cilvēki tā vietā, lai teiktu to, ko viņi vēlas pateikt, izmanto retoriku un līdzīgus vārdus, lai slēptu realitāti. Šajā politikā, kad lineāls vēlas pierādīt pretēju nostāju ekvivalentu, viņš pastāvīgi veic euphemisms, veicot salīdzinājumus ar darbību, viņš ņem pie patiesības, ka viņš patiešām vēlas, lai norādītu. Rakstiskā prese ir atbildīga par pareizas tēmas piešķiršanu runām, kurām, lai arī cik komunikablas tās izliekas, ir jābūt politiskām, pakļautām dialoga un iejaukšanās līnijai.
Visvairāk eifēmismu ikdienā redzam ziņu un televīzijas raidījumos, kas ziņo par notikumiem, kas var būt asiņaini vai postoši, un
