Runājot par fanātismu, tas attiecas uz fanātiķa kaislīgo izturēšanos. Šī ir attieksme, kas izpaužas ar pārmērīgu, iracionālu, pārmērīgu aizraušanos, un daudzos gadījumos tā tiek pasniegta, cita starpā, aizstāvot ideju, teoriju, dzīvesveidu, kultūru. Savukārt fanātiķis ir cilvēks, kurš eiforiski aizstāv un pārspīlē savus uzskatus, idejas un uzskatus, attiecībā uz kādu jautājumu, tas attiecas arī uz tiem indivīdiem, kuri ir akli entuziastiski vai noraizējušies par kaut ko īpašu. Pēc dažu ekspertu domām, fanātisms ir viena no lielākajām briesmām mūsdienu sabiedrībā, tomēr tā nav jauna problēma, jo praktiski jau no vīriešu pirmsākumiem tā ir bijusitādos aspektos kā reliģija, kā arī politikā un sportā.
Runājot par reliģisko fanātismu, tas tiek uzskatīts par vienu no vecākajiem un vispretrunīgākajiem. Viena no iezīmēm, kas visvairāk izceļas, ir absolūtās nopratināšanas trūkums, jo viņi parasti ir pareizticīgi ticīgie un viņi atzīst veids, kas var būt ļoti bīstams. Daži no reliģisko ekstrēmistu uzvedības veidiem var ietvert tādas darbības kā pašaizliedzība, arī lieli slaktiņi, piemēram, uzbrukumi. Reliģiskais fanātisms šobrīd tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem ļaunumiem, ar kuru pasaulei jācīnās. Spilgts šī ļaunuma piemērs ir musulmaņu fanātisms, kas nozīmē paša fanātiķa dzīvības upurēšanu ar mērķi iegūt dzīvi ārpus šīs pasaules.
Kas attiecas uz politisko fanātismu, tas ir ļoti līdzīgs variants paša fanātiķa struktūras ziņā, tomēr šoreiz tas ir partijā, kas parasti ir zem līdera ar lielu harizmu figūras, kur fanātiķis viņš atrod kopējo un absolūto dzīves jēgu, kur arī uztver lietu kā savu un uztur to neatkarīgi no sekām.
Psiholoģijas eksperti apstiprina, ka fanātisms rodas, pateicoties nepieciešamībai pēc drošības, kas piemīt lielākajai daļai cilvēku, kuriem tieši trūkst nedrošības. Var teikt, ka tā ir sava veida kompensācija, kas reaģē uz mazvērtības sajūtu.
