Tas ir garīgo, pieredzes un eksperimentālo zināšanu fenomens, ko saprot gnostika (primitīvas gnosticisma kristīgās sektas). Gnostiķiem gnoze ir mācība, kas ļauj cilvēkam iegūt reālu informāciju par sevi un par apkārtējo pasauli.
Būtībā tā ir prakse, kurai pašai nav sarežģītu teoriju vai pieeju, un tās pamatā ir tieša pieredze. Tās principi liek mums zinātniski un paši pārbaudīt iegūtās mācības, atstājot malā dogmas un uzskatus, kas nav zinātniskas vai racionālas zināšanas.
Bet tās nav pamata vai regulāras zināšanas par kaut ko, tas ir, zinātniskām vai racionālām, bet tradicionāli gnoze nozīmē sava veida garīgas un intuitīvas zināšanas par tādām tēmām kā Dievība, Dievs, cita starpā, un ka viņš īstajā brīdī zināja būt par to, kas ir visvairāk pieprasītie gnostiki, lai sasniegtu, kā tika saukti gnosticisma piekritēji.
Gnoze kā dzīvesveids, kā mistiska filozofija balstās uz racionālu un zinātnisku Visuma koncepciju. Gnosticisms parādās krīzes, sociālo un garīgo traucējumu laikā kā svarīga ideoloģiska strāva, lai cilvēks varētu sasniegt fizisku, psihisku, sociālu un garīgu transformāciju, ļaujot viņam iepazīt sevi, iepazīt savus defektus un kļūdas, kas ved priekšlaicīgi līdz vecumam, līdz kapam, līdz sabrukumam.
Šī gudrība ir atrodama Mitras, Eleusisa, Hermētikas, Dionīsa, Hekates, Lielās Mātes, Serapisa, Kibeles, Izīdas mistērijās, arī Orfismā un Pitagorejā, Ēģiptes un Tibetas grāmatās… Kad cilvēks sāk sevi cieši novērot, no tā viedokļa, ka viņš nav VIENS, bet gan daudz, viņš acīmredzami ir sācis nopietnu darbu pie savas iekšējās būtības.
Gnosticismam fakts, ka Kristus sevi upurēja cilvēku labā, neapdraud viņu pestīšanu, bet cilvēki paši par sevi ir ieradušies pie dievišķās gnozes ar saviem līdzekļiem, kas beidzot sasniedz viņu pestīšanu un ir blakus Dievam. Tikai caur gnozi tiks sasniegts gara apgaismojums, kas ved uz pestīšanu.
Neapšaubāmi, šī ir strāva, kas papildus kristīgajai ietekmei saņēma ieguldījumu no platoniskās filozofijas un arī no austrumu filozofijām.
