Termins hidrosfēra nāk no grieķu vārdiem hydros (ūdens) un sphaira (sfēra). Tiek uzskatīts par Zemes slāni, ko veido ūdens cietā, šķidrā vai gāzveida stāvoklī, un tas atrodas uz zemes garozas, aptverot trīs ceturtdaļas (71%) Zemes virsmas.
Hidrosfēru galvenokārt veido okeāni (kas veido 94% no Zemes ūdens), kā arī visas pasaules ūdens virsmas, piemēram, iekšzemes jūras, upes, ezeri, straumes, gruntsūdeņi, ledāji, polārais ledus, sniegs. kalni, ūdens tvaiki utt.
Kopējais ūdens tilpums uz Zemes ir 1400 miljoni kubikkilometru, lielākā daļa no tā ir šķidrā stāvoklī; cietā stāvoklī ir tikai 29 miljoni kubikkilometru. Šis ūdens tilpums ir sadalīts sāļā ūdenī (okeānos un jūrās), tā sauktajā tāpēc, ka tajā ir augsts parastā sāls (NaCl) saturs; un saldūdenī (upēs, ezeros, ledū un gruntsūdeņos), kuros ir mazāks sāls saturs.
Šīs milzīgās ūdens masas ir nepārtrauktā kustībā, īpaši planētas rotācijas un kustības dēļ, kā arī saules starojuma dēļ, radītie iemesli ir vairāku iemeslu dēļ: jūras straumes, plūdmaiņu viļņi, dreifējošās straumes. ko veic vietējie vēji un viļņu kustības (viļņi).
Ņemot vērā to, ka tie aptver lielāko daļu zemes virsmas, okeāni ir galvenais faktors, lai noteiktu šīs virsmas fizikālo un ķīmisko raksturu, piemēram, klimats tiek mainīts, pateicoties to spējai absorbēt saules enerģiju un transportējiet to pa planētu. Kā arī iztvaicēšanas-nokrišņu ciklā, kur iztvaikojušais ūdens no okeāniem līdz atmosfērai kontinentos nokrīt lietus vai sniega veidā, atkal pa upēm atgriežoties jūrā.
Tāpat okeāniem ir vēl viena svarīga loma, piemēram, regulējot skābekļa un oglekļa dioksīda saturu, kas iesaistīts vitālajos procesos.
Jāatzīmē, ka ūdens ir dabas resurss, kas nepieciešams dzīvības pastāvēšanai uz planētas, šobrīd ūdeņus apdraud piesārņojums, jo sabiedrības izmanto šo resursu kā līdzekli atkritumu izmešanai.
