Liekulības izcelsme vai etimoloģija nāk no latīņu valodas "hypocrisis " un arī no grieķu valodas "hipokrisis", un tās nozīme mūs noved pie vārdiem "rīkoties vai izlikties", grieķu valodā tas ir vārds, kas sastāv no "hipo un krītiem", kas nozīmē masku un attiecīgi atbildi. Jo Grieķijā, liekuļi bija teātra aktieri, kuri parasti izmanto, maska sākumā to liecina rakņāties dziļāk lomu un padarīt brīdi vēl izdomāts, un tādējādi izklaidētu sabiedrību, vēlāk termiņš tika izmantoti arī cilvēkiem, kas dzīvoja izliekoties par kādu citu.
Liekulība mūsdienās tiek izmantota kā kvalifikācija (nicinoša) pret kādu citu, kurš, kā zināms, nesaka patiesību vai nedarbojas sirsnīgi, jo liekulība ir tāda uzvedība, kas tiek pieņemta brīdī, kad tā tiek izlikta vai parādījusies Dažādos dzīves apstākļos tas var būt saistīts ar domu, sajūtu, viedokli vai īpašībām.
Ir zināms, ka liekulīgs indivīds ir tāda veida cilvēks, kurš nevēlas, lai būtu zināmas viņa patiesās jūtas vai domas, un, lai to panāktu, viņš slēpj savus patiesos nodomus un šķiet, ka viņam ir cita personība, tāpēc tiek teikts, ka liekulīgi cilvēki nav uzticību un daudz mazāk ir piemērs, kam sekot.
Ir arī persona, kas rīkojas ar liekulību noteikta veida situācijās vai nu aiz bailēm, kauna vai kauna. Piemērs būtu teikt, ka mēs labi spējam izpildīt uzdevumu, bet patiesībā tie ir meli, mēs to vienkārši teicām, jo mums bija žēl saki patiesību (tas arī ir liekulis, pat ar sevi). No otras puses, ir tie, kas vēlas izcelties vai izcelties no citiem un saka, ka viņi dzīvo lielā mājā, ko ieskauj daudz greznības, un realitāte ir pilnīgi pretēja, liekulīga ir arī tēma, kas kritizē citu rīcību un galu galā viņš dara to pašu, vai viņš vienkārši skaudības dēļ kritizē un vēlas būt tāds pats.
Aunque por un lado se cree que la hipocresía es inmoral porque va en contra de la honestidad, por otro lado dicen que en cierto modo es una herramienta, para así mantener a una sociedad sin conflictos pues las personas pueden fingir sentimientos o pensamientos que afectarían a los demás.
