Vārds Pazemība cēlies no latīņu valodas humilitas , kas nozīmē "piestiprināts pie zemes". Tā ir morāla tikums, kas ir pretrunā lepnumam, kas cilvēkam piemīt, atzīstot savas vājās puses, īpašības un spējas un izmantojot tās, lai rīkotos citu labā, to nesakot. Tādā veidā viņš tur kājas uz zemes, bez liekas aizbēgšanas uz lepnuma himērām.
Pazemīgais cilvēks atzīst savu atkarību no Dieva; viņš nemeklē dominanci pār līdzcilvēkiem, bet mācās viņus vērtēt augstāk par sevi. Apustulis Pāvils reiz teica, ka mums nevajadzētu domāt par sevi augstāk, nekā vajadzētu. Tāds ir pazemīgais cilvēks, viņš skatās nevis uz savu, bet gan uz to, ko dara citi. Viņš nāk nomocītajam palīgā, izstiepj roku trūkumcietējiem. Tas nāk kalpot, un tas nav jāapkalpo.
Pazemība ļauj cilvēkam būt uzticamam, elastīgam un pielāgoties spējīgam. Ciktāl cilvēks kļūst pazemīgs, viņš iegūst diženumu citu sirdīs. Kurš ir pazemības personifikācija, tas centīsies ieklausīties un pieņemt citus, jo vairāk viņš pieņem citus, jo vairāk viņš tiks novērtēts un jo vairāk viņš tiks uzklausīts.
Pazemība neviļus padara cienīgu. Veiksme kalpošanā citiem nāk no pazemības, jo lielāks pazemība, jo lielāks sasniegums. Bez pazemības pasaulei nevar būt nekāda labuma.
Šis tikums vadībā ir skaidri redzams, kad varoņi tiek padarīti pieejami viņu līderiem. Pazemība mums saka, ka nav maza konkurenta; tas ir, citi nav zemāki par mums. Piemēram, uzņēmumā, ja pazemība iejaucas katrā no vadības darbībām, diagnozēm, lēmumiem un pavēlēm, būs vadošs uzņēmums, uzņēmuma izaugsmei nav sliktāka ienaidnieka nekā lepnums.
No otras puses, vecākiem ir jārāda piemērs, viņiem vajadzētu iemācīt saviem bērniem to praktizēt ģimenē, skolā un kopā ar draugiem. Svarīgi ir arī tas, ka ģimenes kodolā ir pazemība, respektējot katra individualitāti, neizmantojot kompetences dalībnieku vidū un necenšoties būt labākiem par citiem, bet, novērtējot katra labās lietas, kaut arī mēs esam atšķirīgi, mums ir jāmācās dzīvot ar mūsu atšķirībām.
