Termins apgaismība, kas pazīstams arī kā ilustrācija, ir nosaukums garīgai, intelektuālai un kultūras kustībai, kas parādījās 18. gadsimta otrajā pusē, ko sauca par "gaismas gadsimtu". Šīs kustības galvenais mērķis bija radīt izpratni sava iemesla dēļ, kas novestu pie uzticēšanās, brīvības, cieņas, autonomijas, cilvēku emancipācija un laime. Tie indivīdi, kuri aizstāvēja šo nostāju, konstatēja, ka cilvēka saprāts spēj veidot labāku sabiedrību, kurā nepastāv nevienlīdzība un vienlaikus garantē katra subjekta individuālās tiesības, vienlaikus attīstot izglītību, politiku un izglītību. administrācija štatā. Apgaismība stipri iebilda pret veco režīmu un absolūto varu, kas koncentrējās Monarhijā.
No Illuminism izcelsme ir iespējams atrast Eiropā, īpaši Francijā, kas ir tās galvenās aizstāvjus, personas, kas bija daļa no vidējā klasē. Tāpēc buržuāzijas uzplaukums sociālajā mērogā bija tas, kas lika šai domai iegūt lielāku popularitāti varas aprindās un pakāpeniski, tā caurstrāvoja sabiedrību, līdz spēja izraisīt lielas pārmaiņas gan politiskajā, kā arī sociālajā sfērā. Apgaismībai bija liela ietekme uz nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem, kas notika nākamajos gados, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības karā un arī Francijas revolūcijā.
Illuministiem bija raksturīga brīvības aizstāvēšana, pirmkārt, viņi bija progresīvi un gandrīz jebko centās iegūt racionālu skaidrojumu. Starp svarīgākajiem apgaismības domātājiem izceļas:
- Voltaire: to raksturoja tas, ka viņš bija skarbs reliģijas, kā arī Monarhijas un cenzūras kritiķis. Viņš bija uzticīgs ticīgais Dieva klātbūtnei dabā un visos elementos, kas to veido, ko bija iespējams atklāt arī saprāta ceļā.
- Monteskjē: viņš bija viens no pirmajiem Apgaismības laikmeta domātājiem. Viņa izcilākais ieguldījums ietver doktrīnu par trim pilnvarām: izpildvaru, likumdošanu un tiesu, aizstāvot domu, ka katram no iepriekšminētajiem jārīkojas savā teritorijā.
