Vārda Image etimoloģija nāk no latīņu valodas imago ar tādu pašu nozīmi. Attēls ir kādas lietas vai situācijas attēls un vizuāls vai garīgs attēlojums.
Attēlu var sadalīt divos domēnos. Pirmais ir nemateriāls attēlu domēns mūsu prātā, tie parādās kā vīzijas, fantāzijas, iztēles, shēmas vai modeļi; tie ir iztēles un atmiņas rezultātā indivīda ārējās, subjektīvās uztveres rezultāts.
Otrā ir attēlu kā vizuālās attēlojuma joma: dizains, gleznas, izdrukas, fotogrāfijas, kinematogrāfiskie un televīzijas attēli un datorgrafika. Šie attēli ir tie, kurus maņas uztver ārējā pasaulē. Tās ir formas ar augstu reālā izsaukšanas pakāpi; tas ir, tie ir materiāli, jo pastāv objektu fiziskajā pasaulē. Attēlu veidi ir vizuāli, skaņas un audiovizuāli.
Abi attēla domēni ir saistīti pēc to izcelsmes. Nav tādu mentālu attēlu, kuriem nebūtu kaut kāda izcelsme priekšstatu un vizuālo objektu pasaulē, un otrādi. Izveidotais vizuālais attēls un redzamā forma, kas vienlaikus tiek veidota ar rokām un acīm, ir ārējā redzējuma un iekšējā redzējuma savienojuma rezultāts.
Attēli, kas tiek radīti, izmantojot zīmēšanu, glezniecību, skulptūru un konstrukcijas, ir pamatīgi jēgpilnai saziņai; viņi pārveido individuālo pieredzi kopīgā. Tādā veidā tie veido platformu mākslai un zinātnei un nodrošina indivīda sociālo un intelektuālo attīstību.
Attēla jēdziens attiecas arī uz statuju, veidolu vai gleznu, kas attēlo dievību vai citu pielūgsmes vai reliģijas objektu, ko arī uzskata par ikonas nosaukumu. Piemēram; Jēzus Kristus, Jaunavas vai svētā tēls.
No otras puses, attēls ir morāls un fizisks izskats, ko cilvēks vai iestāde projicē uz citiem un kas to raksturo. Var teikt, ka attēls ir retoriska figūra, ko izmanto, lai vizualizētu un nosauktu cilvēku attieksmes kopumu, ar kuru viņi vērtē lietas, cilvēkus vai organizācijas.
