Neatkarība ir indivīda vai orgānu grupas stāvoklis, kam nav atkarības no cita aģenta, izņemot sevi. Šī īpašība ir raksturīga indivīdiem, kuriem ir apstākļi, lai aizstāvētos un attīstītos, bez nepieciešamības iegūt kādu vai kaut ko, kas viņus virza vai notur stingri viņu idejās.
Ideja, ka mums ir neatkarība, nāk no vēsturē notikušiem revolucionāriem procesiem, kuros valstis, kuras pārņem un kurās dominē diktatoriski un kolonizējoši režīmi, nolemj paaugstināt savus nacionālistu un kreolu spēkus, lai apkarotu apspiešanu. Tādas valstis kā Amerikas valstis vairāk nekā gadsimtu cīnījās, lai panāktu neatkarību no Eiropas spēkiem, kas viņus kolonizēja kopš ierašanās viņu zemēs. Protams, eiropieši redzēja, ka tautas mēģināja saglabāt savu jūgu, tāpēc, kad mēs runājam par cīņām un kariem par valsts atbrīvošanu, mēs runājam par neatkarības procesu, kas radies no idejām par nomācošu koloniju izbeigšanu.
Neatkarības noteicošie varoņi būtībā ir brīvība, spēja izlemt un tādu darbību iestudēšana, kuras nav atkarīgas no kāda vai kāda cita izveidotas kārtības. Neatkarība kļūst par sajūtu, kad ir vēlme, lai cilvēks atbrīvojas, laikam ejot un kolonizētajām valstīm atbrīvojoties, tādas darbības kā verdzība, kas bija spēcīgākā tajā laikā pastāvošā neatkarības atņemšana, beidzās līdz kļūstot par tiesībām būt neatkarīgam veicamo uzdevumu izpildē.
Pašlaik tiek runāts par “ simbolisku vai virtuālu ” neatkarību, ņemot vērā valstu sadarbību, lai palīdzētu risināt to finansiālās vai kultūras problēmas. Neatkarības jēdziens ir attīstījies, pārejot no nepieciešamības, kāda tā bija iepriekš, uz cilvēka un jebkura cita vai jebkura cita tiesībām, kas vēlas būt brīvs.
