Vārds infamy kalpo, lai definētu ļaunumu, kas ietverts nepatiesā komentārā vai informācijā, ko izmanto, lai kaitētu kāda reputācijai. Piemēram, kad persona runā par kādu sliktu, bez pierādījumiem, kas pamatotu minēto informāciju. Šis izteiciens rodas senajā Romā, kur to izmantoja, lai apzīmētu visu diskreditējošo pret indivīda godu.
Persona, kas atbildīga par bēdīgi slavena vārda ievietošanu, bija tiesnesis (cenzors), kurš tajā laikā bija kompetentā iestāde. Cenzors bija tas, kurš organizēja aktu, kurā tika pārbaudītas pilsoņu finanses un morāle. Personai, kas tika klasificēta kā bēdīgi slavena, tika aizliegta piekļuve jebkuram valsts amatam, un vēl jo mazāk viņš varēja izmantot savas tiesības balsot jebkurās notiekošajās vēlēšanās, tādējādi ierobežojot savas sociālās un likumīgās tiesības senās Romas sabiedrībā.
Romiešu likumi, atkarībā no to izcelsmes, apstiprināja divu veidu negodīgumu:
- Apkaunojošais "facti" tas radās no brīža, kad persona veica kādu darbību, kas bija pretēja tam, kas tika izveidots morāles un labu paradumu ietvaros. Piemēram, laulības pārkāpšana.
- Neticīgais "iurs" tas radās, kad pret kādu tika izdarīta jebkāda veida krāpnieciska vai ļaunprātīga darbība.
Mūsdienās ir cilvēki, kuri izmanto kaunu, lai kaitētu citu godam. Vai nu ar slēptu interesi, vai izmantojot teikto, patiesība ir tāda, ka ar to jābūt uzmanīgam, jo, ja personai nav pierādījumu, kas apliecina negodīgumu, tad viņu var apsūdzēt par neslavas celšanu un par to sodīt.
