Ievads sastāv no latīņu saknēm, īpaši vārda “introductĭo”, “introductĭōnis”, ko leksiski veido prefikss “intro”, kas nozīmē “uz iekšu”, kā arī “ducere”, kas nozīmē “ceļvedis” un sufikss “cion” kas atsaucas uz darbību un efektu. Tāpēc daudzi avoti vārdu ievadu raksturo kā ievadīšanas vai iekļūšanas darbību, proti, piekļuvi vietai vai iekļūšanu tajā, kaut kā ievietošanu kaut ko citu, kāda pārvietošanu vietas iekšienē utt. No otras puses, parasti tiek lietots šis terminssākotnējā teksta daļa vai akadēmiskā vai cita veida darba pavadvēstule, kuras mērķis ir kontekstualizēt tekstu, kas tiks parādīts zemāk, un pēc tam dot vietu konkrētas tēmas attīstībai vai kopumam un, visbeidzot, tā secinājumiem.
Parasti darba ievadā mēs varam atrast kopsavilkumu vai īsu paskaidrojumu par tēmu, kas tiks izstrādāta tālāk, papildus rakstīšanas apjomam, tas ir, tas ir īss pārskats vai informācija par to, kas tiks apstrādāts visā darbā vai izstrādē Arī ievadā parasti tiek darīti zināmi daži svarīgi priekšteči, kas pēc tam tiks atklāti tēmas vai tēmas centrālajā daļā vai attīstībā. Ievada galvenais mērķis ir dot iespēju lasītājam labi izprast mācību priekšmetu, tas ir, teikt, ka, lasot kopsavilkumu, viņš var gūt priekšstatu par to, kas ir teksts, pirms sākt lasīšanu kā tādu.
Visbeidzot, mūzikas jomā vārdu ievads lieto, lai atsauktos uz šo instrumentālā vai cita veida darba sākotnējo daļu, kurai gandrīz vienmēr ir īss laiks. Un saskaņā ar ievadu tas, arī mūzikā, ir mūzikas gabals, kas paredz dažas spēles.
