Tā ir cilvēka prāta tūlītēja reflektējošā spēja zināt savus stāvokļus. No latīņu valodas introspicere, kas nozīmē "ieskatīties iekšienē", tā etimoloģiskā nozīme definē introspekciju kā sevis novērošanu vai novērošanu pret to pašu cilvēku, tas ir, uz apziņu un savām jūtām. Cilvēks būtne ir vienīgā dzīvā būtne, kas spēj aplūkot sevi.
Introspekcijas jeb iekšējās uztveres pamatā ir reflektējošā spēja, uz kuru prātam ir jāatsaucas vai jāapzinās savi stāvokļi. Kad šī atstarošanas spēja tiek izmantota atmiņas veidā par pagātnes garīgajiem stāvokļiem, mums ir tā sauktā “retrospektīvā introspekcija”; bet sevis apskate var būt zināšanas par pagātni un arī par tagadnes pieredzi, par tām, kas notiek kopā un pašā introspektīvā akta tagadnē.
Introspekcija parāda cilvēka spēju abstrahēties no apkārtējās vides, koncentrēties uz sevi, iezīmēt attālumu un dzīvot labāk. Pastāv attiecības, kas ir pastāvīgas visu
mūžu. Šīs attiecības ir tās, kas rodas, paliekot vienatnē ar sevi.
Ir svarīgi ne tikai kopt starppersonu attiecības ar citiem, bet arī ļoti svarīga ir spēja ielūkoties sevī, lai uzlabotu pašnovērtējumu, pārliecinātos par sevi, uzlabotu iekšējās izpratnes pakāpi, izlabotu defektus un uzlabotu tikumus.
Jo filiāles psiholoģijas, pašanalīze ir metode, ar kuru attiecas apraksta savu apzināto pieredzi ziņā maņu, afektīvo vai tēlains. Šī uzvedība tiek veikta mijiedarbībā ar terapeitu, kurš piekrīt eksperimentāli novērot subjekta darbību. Tā ir metode, kuru uzvedības psiholoģija noraida un asi kritizē.
El filósofo y psicólogo Wilhelm Wundt (1832 -1920) fue quien desarrolló la psicología experimental en la que analizó los comportamientos que podían observarse mientras los estados de conciencia se acercaban a ellos mediante la introspección o la auto observación controlada.
Viņa metodes pamatā bija dabaszinātnes. Mēs kā piemēru varam minēt viņa pētījumu par to, ko cilvēki izjuta gaismas stimula klātbūtnē, kura novērojumi ņēma vērā gan to, ko varēja novērot (viņu reakciju), gan to, ko subjekti stāstīja par to, ko viņi tajā brīdī izjuta. Tas ļāva viņam atšķirt sensācijas un jūtas. Zigmunds Froids nodarbojās arī ar prāta, it īpaši bezsamaņas, analīzi, bet kā metodes izmantoja brīvu asociāciju un sapņu analīzi. Brīvu asociāciju var uzskatīt par introspekcijas veidu, un tā sastāv no tā, ka subjektam bez ierobežojumiem jāpasaka tas, kas ienāk prātā, vadoties no psihoanalītiķa, kurš interpretē šīs asociācijas, lai atklātu to, kas ir “glabāts” bezsamaņā.
