Džezs ir mūzikas žanrs, kas parādījās 19. gadsimta beigās Amerikas Savienotajās Valstīs un nekavējoties izplatījās visā pasaulē visā 20. gadsimtā. Starp viņa izcilajām iezīmēm ir viņa improvizācija un ļoti izteiktais ritms, ko viņš piedāvā. Šī mūzikas tendence, kas īpaši identificēta ar melno rasi, ir nepārtraukti asimilējusi citas, pat visdīvainākās, mūzikas tendences, kā arī sajaukusies ar citiem žanriem, radot citas ļoti populāras mūzikas straumes, piemēram, rokenrolu un kas vēlāk attīstījās no patstāvīgi džezam.
Pirmajos tā parādīšanās gados tā nominālvērtība mainījās šādi; Jaz, jas, jasz un jascz, kaut arī attiecībā uz termina izcelsmi nav pārliecības, jo daži norāda, ka tas nāk no Āfrikas, citi no arābu pasaules un citi saka, ka tas pieder vaudeville. Šis termins amerikāņu slengā pat ir saistīts ar seksu.
Pirmais džeza rekords tika reģistrēts 1917.gadā Ņujorkā ar sākotnējo Dixeland joslā, uzskata pionieris lineup, kad tas nonāca pie izplatās džezu uz milzīgā mērogā.
Tādējādi šāda veida žanra pamatīpašība ir priekšnesumu interpretācija, nelasot partitūru, tas ir, improvizācija ir pamats un iemesls būt džezam. Džezā improvizācija pieņem, ka attiecīgais izpildītājs katrā izrādē brīvi atveido priekšmetu, balstoties uz noteiktu harmonisku struktūru, tas ir, džezā mūzika vairāk krīt uz to, kurš izpilda, nevis uz to, kas komponē. Tikmēr tieši improvizācijas jautājums, no vienas puses, ir būtiski nošķiris džezu no citiem mūzikas stiliem, piemēram, klasiskās mūzikas, un arī to, kas novedis pie tā, ka tas attālinās no masveida komerciālas klātbūtnes.
Tradicionāli džezs tiek izpildīts, izmantojot mūzikas veidojumus, kuros izceļas viens instruments, ritmiskas sekcijas un kāda harmoniska instrumenta pavadījumā. Tas pats var būt mainīgs, tas ir, solistiem bez jebkāda pavadījuma, izmantojot trio, kvartetus un tā sauktās big grupas.
Daži no tās izcilākajiem māksliniekiem ir bijuši: Luijs Ārmstrongs, Dželijs Rols Mortons, Sidnijs Bešets, Budijs Boldens, Karalis Olivers.
