Vārds kamikaze ir japāņu izcelsmes termins, kas nozīmē " dievišķais vējš ". Šis vārds radās no taifūna ierašanās Japānā trīspadsmitajā gadsimtā, tiek teikts, ka šis tornado izglāba tautu no Mongolijas flotes iebrukuma. Šim taifūnam tika piešķirts nosaukums "dievišķais vējš", un tas tika uzskatīts par dievišķu zīmi, ka Japānu ir izvēlējušies dievi un ka viņi ir atbildīgi par tās aizsardzību un saglabāšanu. No otras puses, šis termins tika piešķirts Japānas militāro lidotāju pašnāvnieku uzbrukuma spēkiem.
Kamikadzes bija jauni japāņu piloti, kuri bija apmācīti atdot dzīvību, ja nepieciešams, cīņās Otrā pasaules kara laikā. Viņi izmantoja savus lidaparātus kā lādiņus, lai nodarītu pēc iespējas vairāk postu. Plāns izmantot pilotus kā cilvēku lodes nāca no admirāļa Takijiro Oniši 1944. gadā, ņemot vērā Japānas flotes efektivitātes trūkumu amerikāņu karaspēka sakāvē, var teikt, ka šī ideja atmaksājās, jo kopumā viņi bija Kamikaze piloti nogrimuši un 288 bojāti 34 kuģi.
Šo konfrontāciju rezultāti atstāja ļoti dziļu psiholoģisku iespaidu uz katru japāņu karavīru, tāpēc pieauga brīvprātīgo skaits, kas veica šīs misijas, jo tas bija goda veids kā mirt. Šis domāšanas veids bija cieši saistīts ar japāņu domāšanu, jo goda un paklausības izjūta bija daļa no pienākuma jeb “ Giri ” koncepcijas. Pienākums ir japāņu mentalitātes pamatprincips, idejas, kas mantotas no senajiem morāles jēdzieniem, kas Japānā bija sastopami viduslaikos un tika pieņemti samuraju karotāju uzvedības noteikumos.
Pirms došanās uz pēdējo cīņu kamikaza lidotāju priekšnieki izklaidēja ar rīsu podu un glāzi sakē. Tas bija ļoti simbolisks un emocionāls akts. Pilots valkāja baltu galvas saiti, un lidmašīna jau bija gatava ar spēcīgas iedarbības sprāgstvielām.
Pārējā pasaulē šo vārdu lieto, lai apzīmētu visu veidu pašnāvības vai teroristu uzbrukumus neatkarīgi no uzbrucēja valstspiederības un izmantotās metodikas (automašīnu bumbas, sprāgstvielas utt.).
