Termins Leģenda nāk no latīņu valodas leģendas (kas ir jālasa), tas ir rakstisks, lasāms vai skaļi pateikts stāstījums ēdienreizēs vai sabiedriskās sanāksmēs. Leģenda ir īss stāsts, kura pamatā var būt vēsturiski notikumi vai reālas situācijas, sajaucoties ar tā radītāja, kurš ir anonīms, fantāziju.
Leģenda ir dzimusi no cilvēka gara tieksmes izskaidrot to, kas ir brīnišķīgs, ko nesaprot, līdz izbrīnījumam par dabas faktiem, kurus tā nezina. Tāpēc leģenda tās sākumā nav nekas cits kā stāsts par cilvēka pirmajām cīņām, par viņa nezināšanu un vēlmi atšķetināt noslēpumu, kas viņu ieskauj un aizrauj.
Realitāte, pieredze, zināšanas, cīņa, lai sevi aizstāvētu, dažu vīriešu padomi citiem, lai zinātu, kā stāties pretī dzīvei, tas viss ir leģendas. Parasti tas tiek nodots no paaudzes paaudzē, gandrīz vienmēr mutiski, un tajā bieži tiek iekļauti papildinājumi vai modifikācijas.
Leģendu varoņi ir vai bija reāli, un viņu rīcība vai uzvedība ir iespējama. Lielākā daļa no viņiem ir drosmīgi, spēcīgi un prasmīgi varoņi, par kuru dzīvi stāsta, palielinot viņu varoņdarbus. Parasti to izcelsme ir vēsturiskas personas, piemēram, karalis Artūrs, Viljams Tells vai Robins Huds, taču tās var būt arī iedomātas būtnes (pūķi, vienradži, goblinas, nāras utt.).
Apkopojot, mēs varētu teikt, ka leģenda attiecas uz notikumiem, kas būtu notikuši attālos laikos, un ka populārā fantāzija ir pārveidojusies, lai iegūtu pārdabisku raksturu. Tās tēmas galvenokārt ir vēsturiskas un reliģiskas.
Gadsimtiem ilgi leģendas ir bijušas par iedvesmu rakstniekiem, it īpaši 19. gadsimta rakstniekiem, kuri apkopoja gandrīz visus tradicionālos šāda veida stāstījumus, kurus mēs šodien pazīstam. Daži no viņiem, piemēram, Gustavo Adolfo Bekers, tos sagatavoja personīgi, ar kuru radās tā dēvētās autorleģendas.
Kartogrāfijā leģenda ir kartē izmantoto simbolu, ēnojumu un krāsu skaidrojums, kas parasti atrodas kartes malā, ievietotās kastēs vai aizmugurē un ļauj atvieglot kartes interpretāciju un lasīšanu.
