Ar libretu mēs saprotam, ka rakstisks darbs, kas tiek izmantots kā ceļvedis filmas vai teātra darba dalībniekiem. Libretu parasti veido dialogs, kas šādiem dalībniekiem ir jāatkārto un jāinterpretē, un papildus norādes par pozīcijām telpā, kurā viņi darbojas (sēžot uz krēsla), kustībām (ienākšana telpā) vai informāciju uz skatuves, vide un tā tālāk. Šīs norādes, kas neietilpst dialogā, netiek lasītas vai interpretētas, tās vienkārši palīdz veicināt ainas izveidi.
Libreti vēsturiski radās līdz ar pirmajām teātra izrādēm, tām, kuras radās Senajā Grieķijā (lai gan dažām tās jau pastāv no Ēģiptes civilizācijas). Libreti jeb šīs agrīnās formas, ko mēs tagad zinām kā libretos, tika uzrakstītas, lai vadītu dalībniekus dialogā, un, iespējams, tās bija daudz vienkāršākas nekā mūsdienu libretas. Libretu esamība ir atrodama gan viduslaikos, gan vēlāk mūsdienu laikmetā, kad Viljams Šekspīrs neapšaubāmi bija viens no augstākajiem lugu libretu pārstāvjiem.
Libreto ir teksta formāts, kas atmasko lugas saturu, norādot literārās un tehniskās detaļas, kas jāņem vērā, izliekot lugu uz skatuves. Izrādes scenārijā literatūras ziņā ir iesaistīto varoņu dialogi un runas; un tehnisko aspektu ziņā tas cita starpā apraksta detaļas, izmērus, dekorācijas, kostīmus, skaņu.
Parasti libretu formas vai struktūras ir līdzīgas. Tie ir sadalīti aktos vai ainās, kurās notiek virkne notikumu vai saistīti dialogi. Katra aina pēc iespējas precizē katra varoņa atrašanās vietu, vidi, kurā viņi atrodas, un citu informāciju, un pēc tam pāriet uz faktisko dialogu starp dažādiem lugas varoņiem. Šis dialogs ir rakstīts, precizējot katra cilvēka vārdu, kurš runā vai mijiedarbojas ar citiem. Vārdi, skaņas un pat klusēšana būtu jāatzīmē scenārijos, lai aktieri varētu zināt, kad runāt un kad klusēt.
