Tas attiecas uz pakļāvību, saldumu vai maigumu raksturā vai attieksmē. Vārds kā tāds cēlies no latīņu valodas mansuetūdo, mansuetudĭnis.
Lēnprātība ir ļoti vērtējama vērtība tiem, kas pakļaujas reliģiskajai disciplīnai, jo tā ietver lielu pazemību un paškontroli, kā arī lielu paklausību un stingru noteikumu ievērošanu.
Lēnprātība dažiem cilvēkiem tiek uzskatīta par vājumu, tā nozīmē lielu iekšējo spēku un milzīgu pārliecību stāties pretī sarežģītām vai nelabvēlīgām situācijām, neizmantojot vardarbību un nekļūstot par dusmu un aizvainojuma izjūtu.
Saskaņā ar kristīgo reliģiju terminam lēnprātība ir īpaša atsauce, kas ir daļa no Svētā Gara augļa. Saskaņā ar kristīgo teoloģiju auglis ir garīgs ieguvums, kas parādīsies indivīda dvēselē, kad tas ir tuvu tikumam. Minētie tiek uzskatīti par Svētā Gara dāvanu rezultātu. Šajā ziņā lēnprātība būs pilnīgs pretstats vardarbībai.
Tikmēr šim jēdzienam ir īpaša līdzdalība Svētajā Bībelē, precīzāk Svētā Pāvila vēstulēs, kur tas pirmo reizi izdomāts Vēstulē galatiešiem, vārds lēnprātība parādās tādu īpašību līmenī kā miers, mīlestība, prieks, pacietība, labestība, ticība, atturība un labestība. Tādā pašā veidā lēnprātība Jaunajā Derībā visā krāšņumā atkal parādās kā viens no atšķirīgajiem jēdzieniem tajā, kas bija Jēzus sludināšana.
Lēnprātība ir viena no deviņām svētlaimībām, ko Tas Kungs pieminēs Kalna sprediķī. Tur Jēzus teica, ka svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi. Turklāt Mateja evaņģēlijā vārds atkal tiek pieminēts, lai arī turpmāk parādītu klātbūtni un nozīmi, ko tas dod Dieva vārdam; Tur ir izteikts: paņemiet uz mani manu jūgu un uzziniet no manis, ka esmu lēnprātīga un pazemīga sirds, un jūs iegūsiet atpūtu savām dvēselēm.
Savā ziņā mēs varētu teikt, ka lēnprātība izrādās viens no nosacījumiem, kas jāattīsta un jāievēro tiem, kas vēlas būt labs kristietis un vēlas iet iekšējās pilnības ceļu. Pretstatā lēnprātībai mēs nonākam dusmās.
