Manus ir latīņu vārds, kas burtiski mūsu valodā nozīmē “roka”. Termins manus tika izmantots Romas impērijas laikā, lai aprakstītu vienu no pilnvarām, kuras īstenoja tā sauktās paterfamilias vai ģimenes tēvs, kurš bija šis neatkarīgais pilsonis, kurš tika atzīts par “homo sui iuris”, šai personai bija arī bagātības un kapitāla kontrole, bet arī cilvēku, kas dzīvoja mājas iekšienē vai piederēja tai, tas ir, sākot no sievas, bērniem, vergiem līdz vedekām. Manus atsaucās uz paktu vai līgumu, kurā bija noteikts, ka šī sieviete vai sieva kļūst par vēl vienu vīra ģimenes locekli, tādējādi pakļaujoties savam domēnam vai varai un nodalot sevi ar savu sākotnējo ģimeni.
Šī Manu vara, kuru paterfamilias baudīja, izriet no Austrumromas impērijas imperatora Justiniana Lielā laika, kurš valdīja no 527. gada 1. augusta līdz savai nāvei. paterfamilias baudīja šo spēku pēc tam, kad laulību pārbaudīja confarreatio, kas bija sena patriciešu laulības formula starp romiešiem, it īpaši tiem pāriem, kuru pēcteči bija Vestal Jaunavas vai Jupitera flamīti; to pārbaudīja arī usus un coempio.
Romiešu laulības ziņā juridisko struktūru, ko veido arī manus bijusi būtiska nozīme, jo, Romiešiem par Manus ir dalībnieks, kas var atsaukties ārēji pie varas, tāpēc Manus ir būtiski veidā spēku vīru pār savu sievu, bez jebkādām neērtībām vai laika gaitā domēna, ko tas piešķīra vīram, kļūs ierobežots.
