Materiālisms ir filozofiska strāva, kas radās, lai pretotos ideālismam. Materiālisma galvenais postulāts ir tāds, ka lieta pastāv bez cita precedenta, izņemot tās eksistenci, neatkarīgi no tā, vai tā ir saistīta ar dzīvās būtnēs pieejamajām maņām. Savukārt ideālisms balstās uz pārliecību, ka lieta nevar pastāvēt, ja nav neviena, kas to uztvertu vai apzinātos tās klātbūtni. Viens no vispazīstamākajiem jautājumiem par šo filozofisko strīdu ir šāds: Ja koks krīt džungļu vidū, neviena tuvumā nav, vai tā krišana rada troksni?
Materiālisms izveidoja teoriju, ka izcelsmi Visuma nāca no materiāla elements, esošās, un ka no mijiedarbības ar molekulas par šo objektu, parādījās viss pārējais, tādā pašā veidā tika piemērota analogā formā uz cilvēks, sakot, ka izveidojies cilvēks ir izgatavots no materiāla elementa, kas rada dvēseli. Šis būtiskais elements tiek iznīcināts, kad cilvēks pārstāj pastāvēt, nomirst. Turpmākajās civilizācijās pēc Demokrita (galvenā filozofa, kurš pētīja matēriju) un Aristoteļa (kurš apstiprināja, ka sākotnējā izejviela pastāvēja pirms visa cita) postulātiem, augstākās būtnes,Dievs ir atbildīgs par cilvēka un dzīvības radīšanu uz zemes. Teoloģija un straumes, kas iegūti no šīs rada daudz neskaidrību, kas pretstatā ar filozofisku strāvojumu kā materiālisms, kas parādīja skaidru pētījumu par izcelsmes organiskās un zinātnieks cilvēka kā ar daudzšūnu organismiem, kas pārtapusi biotops, kas veidojusies uz gadu, un nevis būtne, kas radusies no visvarenas un pārākas klātbūtnes, kas visu radīja 7 dienās.
Par materiālisti vajāja brīdī Renesanses uzskatīja ķeceriem un burvjus, lai, ņemot vērā, ka dizainu no katoļu baznīcas, reliģiskas organizācijas, kas atbalstīja postulātu par ideālisms ar Dievu, un kronis karalis, nebija pielāgoties zinātnisko realitāti un pārbaudes process. Mūsdienās ticība un rīcības brīvība ir padarījusi sabiedrību par brīvu domu kopumu, kas spēj analizēt un apzināties savu izcelsmi.
