Termins Memorands ir latīņu izcelsmes, un tulkojumā spāņu valodā tas nozīmē “kaut kas jāatceras”. Šī iemesla dēļ jēdziena izmantošana pieņem vairākus lietojumus. Tāpēc var teikt, ka memorands ir tā pamata akceptā, sava veida ziņojumā, kas adresēts personai vai viņu grupai, kurā tiek izteikts kaut kas, kas jāņem vērā konkrētajā jautājumā. No otras puses, to var definēt arī kā piezīmju grāmatiņu vai bloknotu, kurā tiek pierakstītas lietas, kas personai jāatceras nākotnē. Memorandā ir iespējams norādīt dažāda veida informāciju, piemēram, paziņot informāciju par pēdējā brīža informāciju, kādu īpašu pieprasījumu utt.
Diplomātiskajā pasaulē memorands attiecas uz komunikāciju, kas ir mazāk izteikta nekā atmiņa un piezīme, kurā ir apkopota virkne notikumu un iemeslu, kas jāņem vērā lielākas nozīmes jautājumos. Redaktors parasti neparaksta diplomātiskos memorandus. Jāatzīmē, ka RAE arī skaidri norāda, ka memorands var atsaukties uz piezīmi, kuru ar roku nosūta personai tajā pašā uzņēmumā vai organizācijā. Lai gan pareizs vārds ir memorands, mūsdienās cilvēki bieži aizstāj memorandu, kas ir sākotnējā vārda daudzskaitļa atvasinājums.
Memorandu veido virkne fiksētu elementu, kuros jāievieto ļoti nozīmīgi dati un pateicoties tiem ir iespējams tos atšķirt no citiem informatīvajiem un komunikatīvajiem tekstiem. Starp šiem elementiem var minēt vissvarīgākos, piemēram: vietne, datums, kam tas adresēts, tēma, teksta pamatteksts, atvadīšanās, paraksts, kopija sūtītājam un kājene, ja nepieciešams.
Ir svarīgi atzīmēt, ka memorandiem nav beigu rindkopas, jo informācija tiek vienkārši pārsūtīta un pabeigta ar parakstu un zīmogu. Tomēr valodai, ko lieto memoranda rakstīšanai, jābūt formālai, lai tā nodotu cieņu un izraisītu paziņojamās un pārraidāmās lietas nozīmi.
