Kustības moments vai daudzums ir termins, kas atvasināts no latīņu valodas un tulkots spāņu valodā nozīmē "kustība". Tas ir vārds, ko fizikā lieto, lai noteiktu produktu starp ķermeņa masu un ātrumu. Moments ir saistīts ar objekta masas daudzumu un tā kustības ātrumu.
Uzskatot, ka kustība ir pārnesama, tad var teikt, ka cilvēks var pārvietot kustību vai impulsu uz objektu.
Šo vārdu fiziķis Īzaks Ņūtons izmantoja, lai apzīmētu kustībā esošu ķermeni. Newton izmanto latīņu jo seniem laikiem, nodarbības tika mācīts šajā valodā visās nāciju Eiropā.
Ņūtons vēlējās saprast, kā ķermeņi pārvar inerci, lai sasniegtu impulsu. Tāpēc tas rada trīs kustības likumus: pirmais likums nosaka, ka kustībā esošs objekts nemainīgā ātrumā paliek uz tā paša ceļa, ja vien neiejaucas ārējs spēks.
Šis likums atspoguļo Galileo Galileja ierosināto inerces principu: "kustībā esošs objekts nemainīgā ātrumā virzīsies tajā pašā virzienā, ja vien tas netiks pārtraukts". Tas nozīmē, ka ķermenis neatkarīgi no tā, vai tas ir kustībā vai miera stāvoklī, sekos nemainīgam modelim, atbalstot jebkādas tā ātruma izmaiņas, līdz parādās kāda enerģija, kas iejaucas minēto izmaiņu impulsā.
Ņūtona otrais likums nosaka, ka modifikācija kustībā ir tieši saistīta ar ārējā spēka dimensiju. Šajā gadījumā tiek parādīta tieša saikne starp ķermeņiem un elementiem, kas veido Visumu. Šie aspekti ir ļoti nozīmīgi, jo tie ietekmē impulsu.
Visbeidzot, Ņūtona trešajā likumā ir teikts, ka uz katru darbību notiek vienāda un pretēja reakcija. Šajā likumā Ņūtons parāda, ka darbības un reakcijas ir raksturīgas un ka ķermeņiem ir tik liela pretestība, cik nepieciešams, lai pārvarētu saņemto impulsu.
Pašlaik termins impulss ir pazīstams kā kustība vai lineārs impulss, kura fizisko izteiksmi simbolizē p un tā formula ir: p = m * v.
Kur:
m = masa.
v = ātrums.
