Absolūtā monarhija bija pārvaldes sistēma, kurā vara absolūtā veidā koncentrējas vienā personā, liedzot varas dalīšanas iespēju. Karalis ir tautas un visu tās īpašumu īpašnieks, kuram ir iedzimta un visa mūža garumā.
Šī pārvaldes sistēma atšķiras no autoritārisma, jo tajā ietilpst likumīga vara, turpretim autoritārismam raksturīga patvaļība un nelikumība, īstenojot varu. Absolūtā monarhijā valdnieks ir karalis, varas dalīšana nepastāv un monarhs izlemj, ko, kā un kad darīt, nedodot atbildību nevienam.
Iemesls, kāpēc monarham ir visas šīs pilnvaras, ir tāds, ka absolūtā monarhija ir institūcija, kas atbalsta ideju, ka tieši Dievs piešķir ķēniņam autentiskumu. Vēl viena no šīs sistēmas patiesajām iezīmēm ir tās iedzimtais stāvoklis, tas ir, karalis paliek komandā, līdz nomirst, un tad tas pāriet viņa mantiniekam.
Daudzām Eiropas valstīm bija raksturīgs šāds pārvaldes veids, piemēram, Francijā, Lielbritānijā, Spānijā uc, ir dažas no valstīm, kuras laikā no septiņpadsmitā līdz astoņpadsmitajam gadsimtam palika absolūtās monarhijās. Tomēr šis pārākums sāka samazināties, kad sākās Francijas revolūcija. Tas bija no turienes kā pamazām, absolūtās monarhijas saistīja tādas jaunas vērtības kā demokrātija.
Ir svarīgi atzīmēt, ka, neskatoties uz to, ka laika gaitā monarhijas ir modernizējušās un pielāgojušās demokrātiskām sistēmām, joprojām ir valstis, kuras, lai arī tās ir pilnībā demokrātiskas valstis, tomēr uztur monarha klātbūtni.
Tādā veidā karaļa pavēle tika attēlota simboliskā veidā, pakļaujoties tautas varai, personificēta parlamentā. Šo jaunā veida monarhiju sauca par " parlamentāro monarhiju ", šajos laikos tā joprojām ir spēkā daudzās Eiropas valstīs: Beļģijā, Holandē, Lielbritānijā, Spānijā, cita starpā.
Ir gadījumi, piemēram, Āfrikas un Āzijas valstis, kur valdnieka loma ir būtiska, savukārt iepriekšējā rindkopā minētajās valstīs šī loma ir simboliska.
