Gramatikas lauka morfēma ir minimālā vienība, kurai ir gramatiska nozīme, starp kurām var nosaukt: nē, jā, utt. Tātad morfēma ir jāsaprot kā atkarīga monēma, kas savukārt var izteikt nozīmi. Morfēma jāpiesaista leksēmai, lai to varētu modificēt un vārdam būtu nozīme.
Varētu teikt, ka morfēma ir mainīgā daļa, vārds, kas sastāv, no gramatiskā punkta un ņemot vērā, ko morfēmas un lexemes. Morfēma nodrošina gramatisko vērtību un vienmēr ir saistīta ar leksēmu, kurai ir semantiskā vērtība. Gan morfēmu, gan leksēmu var iedalīt fonēmās - minimālās fonoloģijas vienībās, kurām nav nozīmes (ne gramatiskas, ne semantiskas).
Parasti tiek runāts par gramatiskām morfēmām. Tos var izveidot, kurus var iedalīt divās lielās grupās. Tātad jo īpaši mēs atrodam sekojošo:
- Dzimumu morfēmas. Tie ir tie, kas, kā norāda viņu nosaukums, palīdz mums uzzināt, vai mūsu priekšā esošais vārds ir vīrišķīgs vai sievišķīgs.
- Skaitļu morfēmas. Viņu gadījumā tas, ko viņi dara, mums palīdz uzzināt, vai vārds ir vienskaitlis vai daudzskaitlis.
Sufiksu un prefiksu izmantošana ir tas, kas ļauj mums uzzināt vārdu iekšējo struktūru vai morfoloģiju. Disciplīna, kas pēta morfoloģiju, ir valodniecība. Līdz ar to morfēmu zināšanām jāatrodas morfoloģijā. Morfoloģija burtiski nozīmē "vārdu forma". Tas nozīmē, ka morfoloģijas izpētes objekts ir vārds, tas ir, tā iekšējā struktūra un variācijas, kas to ietekmē.
Piemēram, vārdu bērni leksēma ir “niñ”, savukārt “o” mums saka, ka tā ir vīrišķīga, un “s” norāda, ka tā ir daudzskaitļa “;” Vai arī "un" s "ir morfēmas. Verbālās beigas kalpo, lai noteiktu viņu personu, režīmu, laiku un skaitu.
Starp morfēmām var atšķirt vairākus veidus, pamatojoties uz veidu, kā tie ir piesaistīti vārdam:
- Neatkarīgās morfēmas vai klitiskās morfēmas ir tās, kas pieņem noteiktu fonoloģisku neatkarību attiecībā uz leksēmu (piemēram, priekšvārdi, saikļi un noteicēji).
- No otras puses, atkarīgās morfēmas vai saistītās morfēmas vienmēr ir saistītas ar citu monēmu, lai pilnveidotu to nozīmi. Ir divi atkarīgo morfēmu apakštipi: atvasinājumi (kas nozīmei pievieno nianses un darbojas dažādos semantiskajos laukos) un locījumi (norāda nelaimes gadījumus un gramatiskās attiecības).
- Savukārt no atvasinājumiem atkarīgās morfēmas var klasificēt prefiksos (tie tiek pievienoti leksēmai), priedēkļos (tiem nav semantiskā satura) vai sufiksiem (tos atliek uz leksēmu).
- Visbeidzot, brīvās morfēmas ir tās, kuras var parādīties kā neatkarīgi vārdi. Piemēram: gaisma, jūra, miers, zieds, saule.
