Par Brauna kustības nodarbojas ar nejaušu darbību iecerēts daļiņām, kas atrodas šķidrā vidē, vai nu gāzes vai šķidrā, kā rezultātā no sadursmes, pret molekulas, kas atrodas teica šķidrumus. Šo segvārdu tā saņem, lai godinātu savu atklājēju, biologu un botāniķi Robertu Braunu.
1827. gadā Brauns caur savu mikroskopu skatījās uz daļiņām, kas atradās ūdenī atrastā ziedputekšņu grauda iekšpusē, norādot, ka daļiņas pārvietojas pa šķidrumu. Tomēr viņam nebija iespējas definēt metodes, kas izraisīja šīs kustības.
Notiek sasteigta šo daļiņu kustība, jo to virsmu pastāvīgi aplenc šķidrumā esošās molekulas, kas pakļauj tās termiskām izmaiņām. Tomēr šī bombardēšana nav pilnīgi vienveidīga, tāpēc uz to attiecas ievērojamas statistikas variācijas. Tādā veidā sānos strādājošo spiedienu laika gaitā var nedaudz mainīt, un tādējādi rodas domātā kustība.
Sākumā Brauns nespēja atrast atbildi par cēloni, kas izraisīja daļiņu kustību. Viņš vispirms domāja, ka ziedputekšņiem, iespējams, ir dzīvība. Lai to pārbaudītu, viņš ievietoja dažus ziedputekšņus no augiem, kas ilgu laiku bija miruši, ar ūdeni piepildītā traukā un varēja novērot, ka ziedputekšņiem bija tādas pašas kustības.
La explicación matemática de este fenómeno fue hecha por Albert Einstein, quien editó un artículo donde explicaba detalladamente cómo la actividad que Brown había contemplado, era producto del polen, el cual estaba siendo movido por las moléculas individuales presentes en el agua. La explicación de Einstein corroboró el hecho de que si existen las moléculas y los átomos. Más tarde esta teoría fue verificada por Jean Perrin en el año de 1908 y que lo hizo merecedor de un premio nobel de física.
