Par tautu runā, ja runa ir par suverenitāti, sajūtu, instinktu, kurš pārstāv valsti. No šīs izcelsmes ir viegli izveidot sarežģītu koncepciju par to, kas ir tauta. Valsti, kas cīnās par savu neatkarību, kura ar godu, cieņu, brālību un sadarbību nosaka savas robežas, var uzskatīt par tautu, dzelzs, stabilu, stabilu. Valsts nacionālajām kultūras un demokrātiskajām vērtībām ir jākalpo par atskaites asi.
Kas ir tauta
Satura rādītājs
Vārds "Nation" cēlies no latīņu valodas nātio, kas savukārt cēlies no nāscor ("piedzimt"). Tās nozīme ir "dzimšana", "cilvēki", "suga" vai "klase". Plašā un mazāk sarežģītā nozīmē šis termins atspoguļo kultūrvēsturisku kopienu, kurai turklāt ir noteikta teritorija (uzskatāma par savu teritoriju) un ar atšķirīgu zināšanu vai izpratnes pakāpi nekā pārējā.
Pastāv juridiska nācijas konceptualizācijas definīcija, kas datēta ar 18. gadsimtu, vārdu raksturojot kā vairākus pilsoņus, kuros dzīvo valsts suverenitāte, tas ir, varu.
Tas ir modernisma jēdziens, kas, pateicoties tajā atrodamajiem elementiem, ir pilnīgi skaidrs, ka pirms nacionālismu sākšanas no kolonizatoru vai iekarotāju puses bija nevis valsts, bet kolonijas. Šeit tiek piemērota arī politiskas vai pilsoniskas nācijas konceptualizācija, jo abās nozīmēs ir pilsoņu grupas ar īpašām saknēm, savu valodu, kultūru, ģeogrāfiju, paražām un rasi.
Šis vārds var attiekties arī uz valsti, teritoriju, valsti, etnisko grupu vai tur esošajiem iedzīvotājiem, protams, ievērojot katru piemērojamo atšķirību katrā terminā.
Šī ir daudzgadīga definīcija, jo tajā vairs netiek ņemta vērā suverenitāte kā tautas sastāva primārajam elementam, skaidri parādot, ka tās pasaulē pastāv kopš pirms kolonizācijas.
Ar šo skaidrojumu daudzgadīgā nācijas definīcija paskaidro, ka nacionālisms ir dzimis no attiecīgā vārda, nevis otrādi. Nacionālisma būtība ir sajust, ka piederat kādai konkrētai vietai, bet tauta ir pierādījums tam, ka šī vieta pastāv un ka tur dzīvo cilvēki. Daudziem zinātniekiem abas nozīmes ir pilnīgi derīgas, tāpēc katram pašam ir jāpieņem kāds no šajā amatā paredzētajiem konceptualizējumiem.
Nācijas jēdziena vēsture
Kā minēts iepriekšējā sadaļā, pirmais nācijas jēdziens priekšplānā izvirzījās 18. gadsimta beigās. Turpmāk jēgpilnāka bija valstu izcelsme un tā laika politiskā pieeja attiecībā uz teritorijām, kuras viņi vēlējās iekarot.
Amerikas un Francijas revolūcijas notika, pateicoties zināšanām par to, kas patiesībā ir tauta. Šī termina priekštečiem (daudzgadīgā nozīmē) varētu būt antropoloģiska izcelsme. Kāpēc? Daži autori un pētnieki pirmos cilvēkus raksturo kā teritoriālus subjektus, šajā gadījumā teritorija būtu nācija.
Daļa šī termina vēstures ir saistīta ar liberālo nāciju 18. gadsimtā. Liberālisti sāka apšaubīt teritorijas, kuru valdības balstījās uz absolūtām monarhijām. Šāda veida valdība bija pretrunā ar suverenitāti un tāpēc ietekmēja nācijas jūtas, kuras šie subjekti dedzīgi uzturēja.
Tika izveidoti valsts elementi, nododot suverenitāti pilsoņiem un pilnībā izslēdzot valdības sistēmas, līdz ar to viņu iepriekš valdošā vara tika ievērojami samazināta.
Liberāļiem bija racionāls pamats, tiesiskā vienlīdzība un indivīda brīvība. Šajā brīdī ir diezgan viegli saprast, ka tā ir politiska konceptualizācija.
No otras puses, šim terminam ir romantiskāka definīcija, tā ir virkne īpašību, kas piemīt tikai noteiktas teritorijas pilsoņiem un kuras, neskatoties uz to, ka viņi var pārcelties uz citām zemēm, viņi nezaudē. Karu un revolūciju izraisītie militārie paplašinājumi izraisīja šīs definīcijas piedzimšanu (pēc zinātnieku domām, priekšlaicīgi).
Definējot terminu, kas atsaucas uz romantismu, cilvēki vairs netiek uzskatīti par vienkāršiem indivīdiem, kas apdzīvo kādu teritoriju vai valsti (jauns termins, kas pazīstams un pieņemts no šīs pašas nozīmes), bet gan ietver jaunus elementus, piemēram, kultūru, tās iezīmes, valoda, būtība, garīgums utt. Stingri noraidot daudznacionālo vai kultūras pārvaldes veidu. Turklāt iedzīvotājiem pašiem bija jūtas jūtami par dzīvesvietu, neatņemama un neatņemama nacionālā izjūta.
No šīs jaunās konceptualizācijas dzimst nācijas kā valsts identifikācija.
Daudziem valsts un nācija ir pilnīgi atšķirīgi priekšraksti vai termini, sākot ar domu, ka tauta ir īpašība, kas galu galā apvieno ierobežotu vai bezgalīgu cilvēku skaitu un ka valsts ir realitāte un politiska organizācija.
Pēc visa šajā ierakstā sacītā ir jāsaprot, ka, neskatoties uz kritiku, abi jēdzieni ir saistīti, pastāv līdzās un tiem ir kopīgas pazīmes, ieskaitot to veidojošos elementus. Jāatzīmē, ka, runājot par elementiem, visu klātbūtne ir obligāta. Ja viena trūkst, tad nav ne valsts, ne Nācijas.
Nācijas elementi
Tāpat kā valstij, arī tautai ir virkne obligātu elementu tās veidošanai. Izveidojot termina konceptualizāciju, zinātnieki noteica, ka elementi, kas to veido, ir iedzīvotāji, valsts, valdība un likumība.
Populācija
Cilvēki, pilsoņi un konkrētas teritorijas iedzīvotāji.
valstī
Tā ir teritorija, kas galu galā norobežo tautu vai valsti un kurā ģeogrāfiski un politiski ir organizēti pilsoņi, kas tajā dzīvo vai plāno dzīvot.
valdība
Tā ir politiskā vienība, kas pārstāv nāciju, ir atbildīga par tās iedzīvotāju organizēšanu un likumu formulēšanu katra no viņiem pareizai līdzāspastāvēšanai.
Likumība
Tā ir tieša citu valstu pieņemšana, tas ir, citas valstis atzīst nāciju par savu līdzvērtīgo.
Tautas veidi
Sākoties Francijas un Amerikas revolūcijām, piedzima vairāki šajā amatā pētītā termina priekšraksti. Zinātniekiem ir divi veidi: politiskais un kultūras.
Politiskā tauta
Šī definīcija runā tikai par dažu teritoriju ģeogrāfisko un politisko norobežojumu, kas turklāt īsteno vai piemēro suverenitāti. Šim jēdzienam ir daudz līdzības ar to, ko ietver valsts, turklāt nacionālos projektus var izmantot, lai uzlabotu pilsoņu dzīves kvalitāti.
Politiskās nācijas piemēri ir daudzveidīgi un piemērojami lielākajā daļā valstu, kurās vara dzīvo pilsonībā.
Kultūras tauta
Tas attiecas uz veidu, kādā tiek organizēti cilvēki, kas apdzīvo noteiktu teritoriju, un tā izcelsme ir rakstveida un kopīgās atmiņās no paaudzes paaudzē. Kultūras nācijas pastāv, pateicoties cilvēku grupām, kuras uzskata, ka ir daļa no sabiedrības vai kultūras, kurā ietilpst 3 pamatelementi: iedzīvotāji, teritorija un suverenitāte. Šajā sakarā kultūras nāciju var organizēt vai nē valsts.
Nacionalizācija
Nacionalizācija ir politisks pasākums, kam ir liela ietekme uz konkrētas valsts ekonomiku; To raksturo kā procesu, kurā valdības valsts pārņem darbības, kas aptver attiecīgās valsts ekonomikas jomu, izplatītāju vai ražotāju.
Tas nozīmē samaksu iepriekšējam īpašniekam par uzņēmumu, kas kļūst par nacionālās valsts īpašumu.Šī kompensācija tiek veikta obligāciju veidā (nav uzreiz pārvedamas); Lai īstenotu konkrēta uzņēmuma nacionalizāciju, tiesas priekšā jāpierāda iemesli, kas atbalsta minētos pasākumus, šiem iemesliem jābūt vērstiem uz valsts pirktspējas veicināšanu, skaidri ienesīga mērķa sasniegšanu, kā arī par labu piešķirt tautas iedzīvotājiem taisnīgumu sabiedrībai.
Spilgts piemērs tam var būt banku nacionalizācija, naftas nacionalizācija vai uzņēmumu nacionalizācija. Tas ir politisks modelis, kas pieder pie sociālistiskās domas, kur tiek teikts, ka ekonomika uzlabosies, ja tā būs tieši cilvēku, nevis privātuzņēmēju rokās, kuru mērķis ir aizpildīt savas kabatas, neko nepiedāvājot līdzpilsoņiem.
Uzņēmumi, kas pakļauti nacionalizācijas procedūrai, ir tādi, kas atbilst tādām pamatvajadzībām kā: transporta nozare, banku pakalpojumi, muitas uzņēmumi, militarizētās nozares.
Citiem vārdiem sakot, nacionalizācija nav nekas cits kā likumīga tādu aktīvu iegāde, kas bija daļa no privātīpašuma un kurus tagad tieši kontrolēs valsts; Jāatzīmē, ka šī īpašnieku maiņa no privātajiem uz publiskiem var tikt kompensēta, var arī nebūt, kas nozīmē, ka tas nav obligāts pasākums, tomēr tas būtu prātīgākais.
