Nacionālisms ir politiska ideoloģija, kuras pamatā ir princips, ka katrai nācijai ir tiesības veidot savu valsti, lai sasniegtu tautas sociālos, ekonomiskos un kultūras mērķus vai vēlmes, it īpaši neatkarīgas valsts sasniegšanu. Šo ideoloģiju galvenokārt raksturo nācijas kopības sajūta, kas izriet no kopējas izcelsmes, reliģijas, valodas un interesēm. Tas ir domāšanas veids, kas aizstāv nāciju vai reģionu pāri visam, pat pāri cilvēkiem. Francijas revolūcijas sekasEiropā ārkārtīgi izplatījās nacionālistu noskaņas, kas bija pretrunā ar dinastiskās leģitimitātes principu, saskaņā ar kuru valstis nebija nekas cits kā ķēniņu patrimoniālās īpašības.
Citviet Eiropā nacionālisms radās daļēji to pašu liberālo ideālu dēļ, kurus pārnesa revolūcija, kā arī to ideālistisko un romantisko doktrīnu ietekmē, kuras Vācijā sāka veidoties no 18. gadsimta beigām.
Kopš 19. gadsimta sākuma nacionālistiskais ideāls pamazām izplatījās visās pasaules tautās un tādējādi kļuva par vienu no cilvēku sabiedrību ideoloģiskajiem pamatelementiem. Valsts iedzīvotāji vairs nebūtu tikai karaļa pavalstnieki, bet gan tādas valsts pilsoņi, kuras kultūras būtība saskaras ar katra indivīda būtību.
19. gadsimta beigās un 20. sākumā izveidojās neatbilstības starp nacionālistiem, tādējādi radot nopietnus konfliktus starp tautām.Lielākā daļa pasaules karu sākās ar nacionālistu strīdiem. Mūsdienās ir arī teroristu organizācijas, kas izdara slepkavības ar šo ieganstu.
Mūzikas jomā nacionālisms bija mūzikas kustība, kas radās XIX gadsimta vidū, lai ar tās populārās mūzikas vai folkloras palīdzību vēlreiz apstiprinātu katras rases vai nācijas būtiskās vērtības.
