Termins Neirons nāk no grieķu vārda neyron (nervs); tā ir nervu sistēmas šūna, kas specializējas apkārtējās vides stimulu uztveršanā un nervu impulsu (elektrisko ziņojumu) transportēšanā un pārraidīšanā. Neirons tiek uzskatīts par nervu sistēmas funkcionālo un strukturālo nervu vienību. Neirons nedalās un arī vairojas. Viņu skaits paliek nemainīgs kopš dzimšanas, un no noteikta vecuma liels skaits no tiem tiek zaudēti. Neironu lielums un forma ir ļoti mainīga, taču tie visi pilda savu nervu impulsu vadīšanas funkciju. Neironu veido šūnu ķermenis vai soma, ir tā platākā daļa un satur kodolu, ko ieskauj citoplazma. Ir arī pagarinājumi vai šķiedras, kas pazīstami kā dendrīti un aksoni. Pirmie ir īsi un daudzi zari, kas noved impulsu uz šūnu ķermeni; un otrais ir garš zars, kas pārraida minēto impulsu no šūnas ķermeņa uz tuvējo neironu.
Savienojumu starp diviem neironiem sauc par sinapsi . Tas rodas starp aksona gala pogu un cita neirona sākotnējiem dendrītiem. Kā zināms, tā pamatfunkcija ir ziņojumu nosūtīšana nervu impulsos, izmantojot procesu, kas var būt elektrisks (kad impulss pārvietojas gar nervu šķiedru) un ķīmisks (kad signāls tiek pārraidīts) no viena neirona uz otru), abi veidi ietver noteiktas vielas, ko sauc par neirotransmiteriem.
Kad neirons ir uzbudināts un ir veicis nervu impulsu, tas vairs netiks projicēts tikai pēc noteikta laika, kas apzīmēts kā absolūtais ugunsizturīgais periods , pēc kura sākas relatīvais ugunsizturīgais periods , kur neironam ir nepieciešams lielāks ierosinājums nekā parasti, lai izkrautu impulsu.
Pēc savas funkcijas neirons tiek iedalīts trīs tipos: a) jutīgais vai aferents, kas uztver stimulus un veic impulsus smadzenēm vai muguras smadzenēm, atrodas maņu orgānos; b) motors vai eferents, tas ir atbildīgs par smadzeņu vai muguras smadzeņu reakciju veikšanu uz muskuļiem vai dziedzeriem; un c) asociatīvais jeb interneurons, kas saista sensoros un motoros neironus, atrodas muguras smadzenēs un smadzenēs.
