Šis vārds ir artikulētu skaņu kopums vai secība, ko grafiski var attēlot ar burtiem, un parasti tie saista nozīmi.
Kopš seniem laikiem gramatisti ir nodevušies sava vārda izpētei, kuru viņi ir iecerējuši kā valodas pamatvienību, neuztraucoties par apakšklases izveidošanu. Pēdējā laikā ir atteicies uzskatīt vārdu par pamatvienību tieši norobežošanas grūtību dēļ.
Starp pirmajām vārda definīcijām ir Aristotelis, kurš uzskatīja to par vismazāk nozīmīgo vienību. Vēlāk daži pievērsās vārda autonomijai un definēja to kā minimālu brīvo formu vai kā tādu fonisko elementu secību, kas apveltīti ar nozīmi, pirms kuras un pēc kuras var būt virtuālas pauzes.
Citi pēc grafiskajiem kritērijiem uzstāj, ka tā ir nozīmīga vienība, kas ir ierakstīta starp divām tukšām atstarpēm; Ir tādi, kuri, izmantojot formālu, funkcionālu un nozīmīgu viedokli, uzskata to par skaņu kopumu ar saistītu nozīmi un uzņēmīgu pret noteiktu gramatisko lietojumu; un kuri, ņemot vērā tikai formālu kritēriju, domā, ka tas ir viendabīgs neatdalāmu monēmu kopums, kas izvietots nemaināmā secībā.
Neskatoties uz ierobežojumiem, ko piedāvā vārda jēdziens, ir vairākas disciplīnas, kuru esamības iemesls ir tieši vārda izpēte. Tādējādi leksikoloģija vērsta uz novērojumiem un analīzei leksiku vai etimoloģiju , apraksts izcelsmes un evolūcijas procesā vārda.
No otras puses, tradīcijas svars ir saglabājis teikuma daļu jēdzienu (lietvārds, īpašības vārds, raksts, vietniekvārds, darbības vārds, apstākļa vārds, prievārds, saikne, starpsauciens un divdabis), kā arī Leksika pieejama kategorijās, vienmēr definējot vārdus no to formas, funkcijas un nozīmes viedokļa.
Vārds pēc izcelsmes var būt primitīvs, tāds, kas nav cēlies no citas, kas pieder tai pašai valodai (māja, pildspalva, jūra utt.); atvasināts, kas izveidojies, pievienojot prefiksu vai sufiksu (māja, spalvu putekļsūcējs, zemūdene utt.); vai savienojums, ko veido no diviem vai vairākiem vārdiem (kolibri, bienmesabe, spirālveidīgs, uc) kombināciju.
Pēc zilbju skaita tie var būt vienzilbes un daudzzilbes (divzilbes, trīszilbes, četrzilbes utt.); un atbilstoši pozīcijai, kuru aizņem uzsvērta zilbe, ir vārdi akūts, bass, esdrújulas un sobreesdrújulas.
Vārds termins var attiekties arī uz personas solījumu vai apņemšanos kaut ko darīt; un oficiālās sanāksmēs ir tiesības vai pagrieziens runāt.
