Vārds recepte ir jēdziens ar dažādu nozīmi atkarībā no gadījuma. Likumā noilgums sastāv no faktiskās situācijas formalizēšanas laika gaitā, kas rada saistību iegūšanu vai izbeigšanu. Medicīnā recepte ir darbība, ko veic ārsts, iesakot zāles, kuras pacientam jālieto kā daļu no slimības vai veselības traucējumu ārstēšanas.
Civiltiesiskajos, komerciālajos un administratīvajos tiesību aktos recepte ir līdzeklis tiesību iegūšanai vai atbrīvošanai no pienākuma likumā noteiktā laika dēļ, un tas ir mainīgs atkarībā no tā, vai tas ir kustams vai nekustamais īpašums, kā arī atkarībā no tā, kas ir vai nav labticīgi un ar godīgu titulu. Ir divu veidu receptes:
- Derīguma termiņa izbeigšanās ir veids, kā izdzēst darbības, kas saistītas ar īpašuma tiesībām kreditora neaktivitātes un laika gaitā. Tas ir pazīstams arī kā izlaišanas recepte.
- Krājīgs recepte ir līdzeklis, lai iegūtu īpašuma tiesības uz īpašumu, turpināt valdījumā šajā laikā un citām prasībām likumā norādītajiem. To sauc arī par usucapion. Šāda veida recepte tiks izstrādāta usucaption piezīmē.
Savukārt zāļu izrakstīšana tiek veikta pēc ārsta receptes, tas ir juridisks dokuments, kuru var uzrakstīt tikai medicīnas speciālists. Šādā veidā farmaceits var pārdot zāles (kas ietver dažādas zāles) tikai personai, kura uzrāda ārsta recepti, jo to pierāda recepte, ko sagatavojis medicīnas speciālists.
Receptē farmakoloģiskajā ārstēšanā jānorāda izmantojamais medikaments ar tā vispārīgo farmakoloģisko komponentu, tirdzniecības nosaukums un izmantojamais noformējums (kapsulas, tabletes, sīrups, svecītes, krēms, ziede, želeja, plāksteris, ampula utt.), maršruts, kādā tas jāievada (iekšķīgi, lokāli, intramuskulāri, taisnās zarnas, maksts, intravenozi utt.), noformējuma deva, ievadāmā deva, intervāls starp devām un dienām, kad tā jālieto. Šai informācijai vajadzētu arī noteikt saikni starp zāļu lietošanu un ēdienreizēm; Gadījumā, ja tiek nozīmēti vairāki medikamenti, jāprecizē, vai tos var lietot kopā, vai arī starp tiem jāļauj atstarpe.
