Reliģiskums ir kvalitatīva iezīme cilvēkiem, kuri ievēro noteiktas doktrīnas un pieņem likumus, kas tur tiek parādīti viņu dzīvesveidā; ir rīkoties tā, kā noteikts minēto ticību svētajos tekstos. Arī reliģiozitāte tiek uzskatīta par apstākļiem, kas ieskauj reliģiskas personas vidi, kā arī par veidu, kā "izmērīt", cik daudz viņi pieturas pie norādēm, kuras diktē viņu reliģija. Dažādi pētījumi ir parādījuši, ka pastāv virkne faktoru, kas veido cilvēka reliģiozitāti kopumā un ka tie, iespējams, nav saistīti ar noteiktām reliģijām, bet ir orientēti uz to, ko indivīds izjūt īpaši.
Šis vārds cēlies no latīņu valodas vārda "religiosĭtas", kuru var tulkot kā "reliģijas kvalitāti" vai "veltītu reliģiskai dzīvei". Kopš neatminamiem laikiem šī uzvedība pastāv gan austrumos, gan rietumos, bet ar dažādiem filozofiskiem centriem. Demogrāfiskie pētījumi bija atbildīgi par to, lai atklātu, ka indivīds atkarībā no konkrētā reģiona kultūras fona var pieņemt reliģiskus ieradumus vai arī nevienu no tiem. Tam pievieno nozīmi, kāda valstij ir reliģijai; tās doktrīnas, kuras tiek uzliktas ar lielāku spēku vai kurām ir lielākas varas līderi, mēdz būt visveiksmīgākās un tāpēc tām ir lielāka nozīme pilsoņiem.
Kā minēts iepriekš, cilvēku sugas reliģiozitātei ir virkne sastāvdaļu, tās ir: izziņa (zināšanas), kuras savukārt tiek iedalītas parastajās pareizticīgajās un īpašajās pareizticīgajās, sajūtās vai pieķeršanās (ar spēju ietekmē garu), kas papildus uzvedībai (materiālajā vai fiziskajā pasaulē) ir sadalīts taustāmā, taustāmā vai materiālajā un nemateriālajā vai nemateriālajā vai ideālistiskajā, kas ir reliģiska uzvedība un reliģiska līdzdalība.
