Relikvija ir termins, ko parasti lieto, lai apzīmētu kāda cilvēka ķermeni, kuru kāda iemesla dēļ pielūdz, to tā dēvē arī par dažiem priekšmetiem, kas kādu iemeslu dēļ padara to par pielūgšanas cienīgu. Parasti tas ir izteiciens, ko katoļu baznīcā lieto, lai apzīmētu svēto ķermeņus. Plašākā nozīmē objekti, kuriem kādam ir nozīmīga sentimentāla nozīme. Vārds relikts cēlies no latīņu valodas “reliquiae”, kas nozīmē “kaut kā pelni”. Šis vārds tiek praktizēts divos dažādos kontekstos: reliģiskajā sfērā un pasaulīgajā.
Relikvijas ir arī visas tās lietas, kas piederēja mīļotajam cilvēkam un kurām šī iemesla dēļ ir liela sentimentāla un personiska vērtība pašreizējam īpašniekam.
No reliģijas viedokļa relikvija ir gabals, kas saistīts ar svēto. Šie gabali var būt organiska rakstura, piemēram, kaula vai galvaskausa gabals, vai jebkas cits, kas ir saistīts vai kam ir personīga saite ar svēto, piemēram, apģērba gabals, viņa tunika vai jebkurš cits. Ticīgie ciena relikvijas, jo tās pārstāv kaut ko svētītu, un šī iemesla dēļ tās tiek aizdomīgi aizsargātas kā liels dārgums.
Īsāk sakot, relikvija ir figūra, kas integrē ticību un kurai ir dziļa garīga izjūta, bet papildus tam, ka tā ir tradicionāla un vēsturiska.
Relikviju pielūgšana palielina kristietības pamatus: pēcpārbaudes rezultātā viņi nodarbojās ar saglabāšanu un ļoti ievēroja objektus, kas saistīti ar tiem, kas krituši miruši savas ticības dēļ. Šī relikviju pielūgšana mūžīgi ir bijis notikums ar lielu sociālo, ekonomisko un kultūras nozīmi visā pasaulē.
Nezināmā laikposmā tradīcija apsolīt relikvijas tika pieņemta tāpat, kā dažos gadījumos zvēr pie Bībeles vai Evaņģēlijiem.
Dažas no atrastajām relikvijām, kas saistītas ar Jēzu Kristu, ir ērkšķu vainags, svētais palags, krusta naglas, viņa sejas apvalks, cita starpā zīme, kas karājās uz viņa krusta.
