Renesanse bija Eiropas civilizācijas periods tūlīt pēc viduslaikiem, un to parasti raksturoja interese par stipendijām un klasiskajām vērtībām. Renesanses laikā notika arī jaunu kontinentu atklāšana un izpēte, Kopernikāna aizstāšana ar Ptolemaju astronomijas sistēmu, feodālās sistēmas noriets un tirdzniecības izaugsme, kā arī tādu potenciāli spēcīgu jauninājumu kā papīrs, poligrāfija izgudrojums vai pielietojums., jūrnieka kompass un šaujampulveris. Tomēr šīs dienas zinātniekiem un domātājiem tas galvenokārt bija klasiskās mācīšanās un gudrības atjaunošanās periods pēc ilgas kultūras norieta un stagnācijas.
Renesanse radīja savu izgudroto humānisma versiju, kas atvasināta no jauna atklājot grieķu klasisko filozofiju, tāpat kā Protagoras, kurš teica, ka " cilvēks ir visu lietu mērs". Šī jaunā domāšana kļuva acīmredzama mākslā, arhitektūrā, politikā, zinātnē un literatūrā. Pirmie piemēri bija perspektīvas attīstīšana eļļas glezniecībā un pārstrādātas zināšanas par betona izgatavošanu. Kaut arī kustīga metāla izgudrošana paātrināja ideju izplatīšanos, sākot ar 15. gadsimtu, renesanses pārmaiņas visā Eiropā netika piedzīvotas vienādi.
Kā kultūras kustība Renesanse ietvēra latīņu un tautas valodu literatūras novatorisku ziedēšanu, sākot ar 14. gadsimtā atjaunotu mācīšanos, kuras pamatā bija klasiski avoti, ko laikabiedri attiecināja uz Petrarhu; Lineārās perspektīvas un citu dabiskākas realitātes atspoguļošanas paņēmienu izstrāde glezniecībā un pakāpeniska, bet vispārināta izglītības reforma. Renesanse politikā veicināja diplomātijas paražu un konvenciju attīstību, zinātnē - lielāku paļaušanos uz novērojumiem un induktīvu pamatojumu. Kaut arī renesanses laikā revolūcijas bija vērojamas daudzos intelektuālos centienos, kā arī sociālajā satricinājumāun politikā viņš, iespējams, ir vislabāk pazīstams ar savu māksliniecisko progresu un tādu polemiku kā Leonardo da Vinči un Mikelandželo ieguldījumu, kas iedvesmoja terminu "renesanses cilvēks"
